ulvs:
"Marihuāna nav narkotikas", tā mēdz teikt tās aktīvi patērētāji. Kaut gan arī tie, kas varbūt nav tik aktīvi tā saka, bet tas nav svarīgi, jo es tomēr sapratu, ka tā ir narkotika. Un nemaz ne tik vāja. Kāpēc tā? Viss taču ir atkarīgs no vielas koncentrācijas tāja zaļajā masā, ko šad tad ieliekam mūsu paštaisītajās pīpēs un trīcošu roku pielaižam tai guni, vai ne? Protams! Bet ir problēma- kā gan es varu palielināt THC daudzumu tajā sūda ceturtdaļā? Domāju, domāju, un nonācu pie ģeniāla secinājuma - THC daudzumu nevar palielināt, bet var palielināt to abstrakto vienību, ko saucam par svaru!

Vienā siltā vakarā satiku sen neredzētu jaunieti, kas skaitās aktīvs patērētājs. Viņš, protams, man asocējas ar marihuānu; tā kā man nebija plānu tam vakaram, pavaicāju, vai viņam ir zāle. Viņš atbildēja, ka dodas pirkt 6 gramus pirmās šķiras zāles un vaicāja, vai negribu piebiedroties. Tā kā sen nebiju smēķējis, uzreiz piekritu. Pirms gājām pirkt, iesildijāmies ar ļoti jauku ceturtdaļu, kas palīdzēja saplūst vecrīgas skaņām, veidojot kaut ko līdzīgu "movie-effect". Aizgājām, dabūjām, priecājāmies par to, ka nu ļoti daudz, pa ceļam pabaidījāmies no miličiem, vārdu sakot - usual stuff. Ap vieniem naktī ieradāmies viņa vienistabas komunaļņikā un sajaucām vienu gramu ar ķiršu tabaku. Ūdenspīpi piepildījām ar saldu lēto sarkanvīnu, un aidā - prieki sākās. Izpīpējuši visu gramu (vairākās kārtās, protams), sapratām, ka pizģets ir, ne pa jokam pirmās šķiras zāle. Zuda līdzsvars, spiediena maiņa galvā, neadekvāti vārdu virknējumi, šķiltavas, kas pazūd un parādās, līdz beidzot sākās tik ierastās galvassāpes, ko aizdzinām ar jauko ibumetīnu. Tā kā vēl turējāmies, joka pēc izdomājām uzsmēķēt vēl vienu pusgramu. Tā arī izdarījām. Pēc tā pusgrama es sāku nojaust, ka zālē ir kas vairāk. Triviālais bija maksimāli spilgts - Claustrum skanēja baisi perfekti, kājas bija kaut kur pazudušas, galva - nejūtīga, reakcija - 0. Izklausās pēc tāda "vegetable-effect", bet tā vien nebija, visādas gaismiņas un skaņas sāka pārņemt maņas. Ielu skaņas, kas ieplūda pa logu, kopā ar minētu claustrum radīja nāvējošu harmoniju. Bija mazliet bail aizvērt acis. Pamanīju, ka mans draugs jau ir nobeidzies un izdomāju, ka būs vien jāmieg ciet - bija jau ap četriem. Aizmigt nu nekādi nesanāca - tās skaņas (kaut gan mūzika bija izslēgta) vēl joprojām atradās kaut kur manā galvā un bez apstājas griezās, ar katru reizi palikdamas ar vien skaļākas un izteiksmīgākas. Acu un ausu aizvēršana nelīdzēja, jo tas viss taču bija manā prātā. Neatceros, kad aizmigu, bet bija jauki sapņi un viņa kaķis man pa nakti centās nograuzt roku.

... un tā marihuāna man kļuva par narkotiku.