mazeltov:
Tas notika pirms kādiem trijiem gadiem, kad es vēl biju jauna, nevainīga un netaisījos kļūt par ideālo namamāti. Bija man viens feins kursabiedrs called Žube, kurš man nāvīgi patika (nu kurai meitenei gan nepatīk žūpojosi vīrieši, travkas kurītāji ar noslieci uz pašnāvībām un datorspēlēm). Un tad pienāca tas zīmīgais vakars, kad TAM bija jānotiek. Mēs pasaucām Mataino, ieslēdzāmies un sameklējām pudeli. Es jau vienmēr esmu bijusi godīgā mātesmeita un pat līdz šim brīdim nekad neesmu pielējusies tā, ka filma pārtrūkst (skarbi). Bet to zāli uzkurīt man gan gribējās un tā kā šie abi teica, ka nekas jau man nebūšot, ja jau tikai pirmā reize, tad nu arī es ievilku tos skaistos dūmus savos iekšējos orgānos. Dažas pirmās minūtes arī nekas īpašs nenotika, taču nākamās daudzās stundas bija neaizmirstamas. Smieties man diezko negribējās, jo, pirmkārt, bija drausmīgi dīvaina sajūta - likās, ka asinis tek uz leju, gribējās dzert, bet pēc mangaļu iedabūšanas barības vadā, likās, ka kļūst tikai sliktāk. Turklāt, manas domas sāka raisīties neticami ātri - vispirms jau man vajadzēja tikt laukā no istabas, jo es beidzot sapratu, ka viņi ir mani ievilinājuši slazdā un grib nogalināt (a kāpēc ta viņiem stāvēja tas nazis pie datora? :D), tāpēc es izskrēju koridorā. Protams, ka pretī man nāca komene. Par laimi, nebija tā visniknākā, tikai es sapratu, ka viņa zina, ko es esmu darījusi pirms mirkļa. Paveicās, jo viņa neko neprasīja, un mans ceļš bija brīvs, protams, ka skrēju ne pie viena cita kā pie sava cita drauga-mācītāja dēla, jo kas gan cits varēja mani glābt. Atceros, kā šis aizveda mani līdz istabai, lika visādās dziesmas, taču laikam diezko labi neizskatījos, jo viņš visu laiku teica, ka neviena dziesma nav gana laba. Un tad man sāka likties, ka viņš patiesībā ir gejs, bet istabas biedrene ir lesbiete un šovakar viņa izvaros. Tāpat es liku no istabas iznest visus nažus un dakšiņas (:D), lai pa nakti neuztaisītu pašnāvību. Nakts vidū jau biju sadomājusies, ka esmu nojūgusies un pamodināju savu draudzeni, lai viņa sauc ātro palīdzību. Tobrīd man bija pohuj par visām kriminālatbildībām, man vienkārši gribējās dzīvot. Par laimi, ārstus viņa neizsauca. Un tad, briesmīgajām domām skrejot caur manai galvai es nolēmu, ka ja no rīta nekas nebūs mainījies, es izlekšu pa koju sestā stāva logu.
Taču, kā noprotat, stāstam ir laimīgas beigas. Kopš tās nakts vairs nevienu reizi neesmu kāsīšus vilkusi, jo es taču tagad dzīvoju devītajā stāvā un tuvumā neviens glābējs - mācītāja dēls nedzīvo.