„Tātad esmu reiz ieradies vecā, sen apdziedātā mātišķā Maskavā. Kāds plašums, valība un klaidoniska bezbēdība māj tev pretim no visa, ari puskažociņos un velteņos tērptiem pretimnācējiem. Lūk krievu tālumi, kurus tikai matu galos skārusi kultūra! Tā ir Maskava, nelaimīgās Krievijas sirds un dzīvības nervs, vecā galvas pilsēta, kas neatgādina nevienu no V – Eiropas rezidencēm. Bet, lai paliek senatnē tērptā Maskava – sirds un krūtis man citu izjūtu pilnas. Kaut kas iegūts, ari jau zaudēts, atdodot to skaistu atmiņu pagājībai. Cik smagi un rūgti palika sirdī, kad ormaņu klaigās, saucienos un svilpienos piegāju pie viņas un pateicu: „ardievu!”
Man likās, ka viss ap mani sāk stingt un mirt, ka dvēselē kas plaukst un dziest... Aizbraucu pa plašām nemīlīgām Maskavas ielām. Man blakus sēdošais draudziņš nemitīgi pļāpāja, kaut ko stāstīja, braucējs mudināja savu zirdziņu, rupji lamājās, bet es klusēju, jo nekā nedzirdēju, kaut kur tālu projām lidoju... Katrā garāmbraucošā važonī redzēju aizmugurē sēdam savu domu un ilgu objektu, ikvienā pretimnācējā viņu. Kad pabraucām Suharevas kolonai garām, atjēdzos: vairs nebūs!... Jūs, laikam kaut ko sapratāt – es visu pateicu..”
|