Krima
Oficiālais brauciena iemesls bija apmeklēt valdorfskolotāju konferenci, bet īstenais - tikt uz siltām zemēm. Apmeklēta tika tagadējā Krimas galvaspilsēta Simferopole, senā galvaspilsēta Bachčisaraja, Aluštas kūrortpilsēta dienvidkrastā, Sudaka, kur notika konference, un Odesa, no kurienes varēja vislētāk tikt atpakaļ.
- Daba
Atgādinu, ka lielāko Krimas daļu aizņem stepe. Dienvidos ir kalni, to piekrastē galvenās atpūtnieku vietas. Vidusmēra temperātūra dienā un ēnā bija ap 30, mākoņainība parasti nepārsniedza 4, uzlija tik vienu dienu, Māŗupīte šobrīd varētu būt lielāko Krimas upju trijniekā. Pludmale 10-30m plata un sastāv no 1mm-2cm lieliem akmentiņiem. Jūŗa iet stāvus dziļumā, 20m no krasta vairs lāga dibenu nevar sasniegt. Augājs ir dienvidniecisks un sniedz baudu pēc saules un siltuma izslāpuša latvieša acīm. Tiesa, šogad bijusi barga ziema, līdz ar to visas palmas un ceturtdaļa ciprešu izsalusi. Sauso pļavu zāles samērā durstīgas. Stepē kultūrainavu veido kviešu lauki, kalnu ielejās un pakājē - vīnogulāji. Kalnos augstumjoslojums - krūmozoli, tad krūmpriedes, tad pļavas, tad koraļļu kaļķakmens klintis.
- Cilvēki
Krimā ir aptuveni tikpat daudz iedzīvotāju, cik Latvijā. Lielākās pilsētas ir Sevastopole, kas administrātīvi Krimas republikā neietilpst, un Simferopole - katra kā puse Rīgas. Ir vērā ņemamas iedabas atšķirības, uzreiz jūti Austrumus un Dienvidus. Pirmais kultūršoks bija jau lidostā: milzīgs sagaidītāju pūlis, kas izrādās gaidām tieši tevi un piedāvā aizvest (vīrieši) un izmitināt (sievietes), kur vien vēlētos. Tā katrā autoostā. Ar laiku tomēr var pierast. Attieksme pret ārzemniekiem vēlīga, noziedzības līmenis šķita zemāks nekā Latvijā. Zemē mīt trīs tautas, par ko vērts pastāstīt sīkāk.
- Tatāri
Tatāri ir Krimas pamattauta, un pat tādam lajam kā man ar neapbruņotu aci redzams, ka tieši tatāri sader ar dabas pamatni. Tatāri pieder tjurkiem, un savulaik viņiem bija sava valsts - Krimas haniste.
Tatāri pēdējos pāris gadsimtos cietuši daudz vairāk nekā latvieši. Nedienas sākās, kad hanisti 18.gs. nogalē, pārkāpjot kārtējo pašas slēgtu līgumu, ieņēma Krievija. Caru politika bija piespiest tatārus kalpot krievu kungiem vai izceļot uz Turciju. Sevišķi plaša izceļošana notika ap 1860.g., kad trimdā bija spiesta doties vai puse tatāru - tā Krievija atriebās par zaudēto Krimas kaŗu. 1917.g. tika pasludināta neatkarīga Krimas republika, taču brīvības cīņas nebija tik sekmīgas kā Latvijai. 20.gadu sākumā, sagrābjot zemnieku labības krājumus, lielinieki izraisīja badu, kur gāja bojā 1/4 tautas. Taču vislielākā traģēdija notika 1944.gada 18.maijā, kad, atguvuši pussalu no vāciešiem, krievi to atbrīvoja arī no tatāriem, tos izsūtot uz Uzbekiju. Atšķirībā no Kaukāza tautām, par spīti rehabilitācijai tatāriem tēvijā neļāva atgriezties, un masveida repatriācija sākās tikai 80.gadu nogalē.
Šobrīd tatāri ir 1/10 iedzīvotāju un pārsvarā dzīvo laukos. Atgriešanos kavē vietējo varas iestāžu (ne Kijevas vai Ukrainas, bet Krimas, kur pie varas ir krievu iebraucēju pārstāvji) naidīgums un grūtības atrast mitekli un darbu. Par spīti tam katrā ciemā var redzēt tatārus būvējamies - no telts un dzeltenbrūnu būvbloku kaudzes līdz dažādas gatavības pilīm un būdiņām. Prieks bija redzēt arī jaunu mečeti katrā lielākā ciemā un pilsētiņā, kā arī uzrakstus latīņu rakstībā un tatāru karogu pie sabiedriskām ēkām un teltīm:
Tatāru pārstāvības un pašpārvaldes orgānizācija ir Kurultajs, ko vērts apmeklēt arī klātienē, ja ir vēlme uzzināt tatāru vēsturi un tagadējo stāvokli sīkāk. Ukrainas līmenī tatāri atbalstījuši Juščenko ievēlēšanu un viņa partiju "Mūsu Ukraina", bet Krimas Augstākās padomes vēlēšanās šogad gāja kopīgā sarakstā ar ukraiņu nācionālistiem.
Vēl daži iespaidi. Pastaigājoties pa Simferopoli, negaidīti sastapu gājienu - pārsimt tatāru ar saviem un brīvības (Azadliq) karogiem un saucieniem pēc brīvības. Izrādās, prasa atbrīvot tautiešus, kas ieslodzīti par kautiņu ar krieviem. Vairākas teltis pie pilsētas domes par to pašu. Neatbrīvoja vis. Pretēji krievu propagandai tatāri nav nekādi islāma ekstrēmisti. Pa visu laiku redzēju tik divas sievišķas dvieļagalvas un nevienas vīrišķas, turklāt viena šķita Bachčisarajas gides formastērps. Pilnīgi žēl, jo tās pāris reizes raisīja cienību, kā redzot Rīgā kādu tautastērpā slājam vienkārši tāpat. Bachčisarajā redzējām arī tatāru vedības: kaut galvenajā mečetē, tomēr citādi salkani mūsdienīgi - līgava iestīvinātā baltā kleitā, draudzenes minisvārkos un plaukstas augstuma papēžos, vīrieši mafijas melnos uzvalkos, mašīnu kavalkādi vainago pieclogu limuzīns.
- Krievi
Krievu Krimā ir visvairāk: 3/5 pēc tautības un 4/5 pēc valodas. To vairākums tāpat kā Latvijā ir padomju laika migranti un to pēcteči, kā skaitu papildina Krievijas atpūtnieku pūļi. Krievu valoda skan visur. Diemžēl lielum liels vairums nav atbrīvojušies no komūnisma ļaunuma savā apziņā: krievi skaita pārsvara dēļ ir pie varas gandrīz visur - un gandrīz visur ielas arvien nosauktas dažādu Ļaunuma impērijas darboņu vārdā, bet Simferopolē ir vismaz trīs publiski ļeņinekļi. Attieksme pret lielākiem Krievijas naidniekiem tomēr vēlīga - laikam tik daudz kapitālisma saprasts, ka vistiņu, kas zelta oliņas dēj, nevajag aizbaidīt. Simferopolē redzēju kaŗa piemiņas mītiņu - ievērojami nīkulīgāks par tatāru gājienu, cilvēku trīsdesmit.
- Ukraiņi
It kā 1/4 iedzīvotāju, tak pēc valodas tik 1/10. Ukrainiski vien oficiālu iestāžu izkārtnes un tādas pusoficiālas lietas kā visai valstij domātas reklāmas. Runā - vien atpūtnieki no pārējās Ukrainas, izklausās eiropeiskāk. Karogs līdzīgi kā raksti - virs iestādēm. Ir gan zīmīga atšķirība: Ukrainas karogu kopā ar savējo izkārt iecienījuši tatāri.
- Nauda
Vietējā naudiņa ir grivnas, viena ir Ls 0,11 jeb latā ir 9 grivnas. Cenas caurmērā divreiz zemākas nekā Latvijā. Vistrakākais bija, kad vietējā statistikas nodaļā gribēju iegādāties Ukrainas 2001.g. tautskaites iznākumus par Krimas etnisko sastāvu: oficiālais cenrādis bija 178 grivnas! Ls 20!! Bet pie mums visi iznākumi ir brīvi pieejami internetā vai nopērkami trīsreiz lētāk. It kā kāds augstāks likums noteiktu, ka statistikai ir jābūt brīvi iegūstamai - tad arī uzliek tādu cenu, lai neviens pirkt negribētu. Sabiedriskā satiksme ir lēta: iekšpilsētas maksā 1 grivnu, dzelzceļš trakoti lēts - it kā Rīga-Ozolnieki maksātu Ls 0,23; starppilsētu busi un mikriņi - 2/3 Latvijas cenas. Istaba diviem cilvēkiem maksā $10, proti, no cilvēka Ls2,80 par nakti.
- Nabadzība
Ukraina, ilgus gadus pēc neatkarības atjaunošanas nespējot atkratīties no Krievijas un sociālisma, ir ievērojami attīstībā atpalikusi, salīdzinot ar Latviju. Ceļi bedŗaini, mājas noplukušas, mašīnas sagrabējušas. Piekrastē atpūtnieku izklaidē valda bezgaumīgs kičs, ēstuvēs klibo apkalpošana, viesnīcās saudzīgi glabāts 80.gadu aprīkojums ar atsevišķiem 90.gadu atribūtiem, maz pašapkalpošanās veikalu, kur nu vēl tāda greznība kā interneta kafejnīcuas. Kabatas tālruņu divreiz retāk par Latviju, toties kultūras sarīkojumos trīsreiz skanīgāk. Ielās mucu kvass, tak jāatzīst, ka mūsu iesala dzērieni labāki. Sevišķi Bauskas.
- Simferopole
Simferopole sastāv no Staļinlaika graustiem un Brežņevlaika guļamrajoniem ar centra embriju. Gājēju plūsmas koncentrējas piecās autoostās, dzelzceļa stacijā un centra embrijā. Cauri tek lielākā Krimas upe Salgira - kā veselas divas Māŗupītes. Viņējā Unī ir lielveikals - pieļauju, vienīgais Krimā. Skaistākā ēka ir tā pati dzelzceļa stacija: kaut Staļina arķitektūra Viļņas un Tallinas līmenī (līdz mūsu Kolchoznieku namam nevelk), tomēr ar balto apmetumu un izteikto pulksteņa torni neatvairāmi atgādina, ka pilsētas īstais, tatāru nosaukums ir Akmesčita - baltā mečete.
- Bachčisaraja
Vēsturiskā Krimas galvaspilsēta, tagad noputējis rajona centrs. Bet Geraju pils tomēr jāapmeklē - arī, ja maksā 18 grivnu. Tā gan ir vairākus kilometrus augšup no stacijas un autoostas, tak par grivnu līdz pilij var aizbraukt ar mikriņu. Pils drīzāk mongoliska, ne turciska, tāda maziņa (ēku augstuma, ne platības ziņā) un gandrīz nenocietināta, tomēr ar visiem valdnieka mītnes atribūtiem - maziņu personīgu mečeti sev un lielu mečeti visiem, strūklaciņām roku mazgāšanai priekš lūgšanas, harēmu, sūtņu uzgaidāmām un pieņemšanas telpām. Pavisam siltās zemes tomēr Krima nav - katrā istabā savs kamīniņš. Pie pils visādu knariņu tirgoņi un ēstuvēs iekšā rāvēji (kādam vērts arī ļauties).
Valmieras (Jēkabpils, Ogres) lieluma kūrorts pie Melnās jūŗas. No Simferopoles var aizbraukt ar trolejbusu, tak ar mikriņu vai autobusu ir ievērojami ātrāk. Sastāv no vietējo un viesu dzīvojamiem rajoniem un pludmales izklaides joslas. Pēc pludmales izstaigāšanas turp un atpakaļ kļūst gaŗlaicīgi. No ēstuvēm neierastas šķiet ēdnīcas, kas turklāt nebūt nav zemē metamas.
Cēsu (Tukuma, Salaspils) lieluma pilsēta. Konferences vieta, tā ka pa nedēļu diezgan labi iepazīta. Galvenā iela ved no autoostas uz jūŗu, tad pagriežas pa labi, bet tās trasi turpina cipresēm nostādīta gājēju promenāde ar kioskiem, ēstuvēm un balagāniem. Atšķirībā no iepriekš minētām pilsētām samērā daudz jaunbūvju. Gaŗa pludmale ar labāku liedagu nekā Aluštā. Vienā pusē pludmale beidzas iespaidīga Dženovas cietokšņa pakājē, ko 9-17 var apskatīt par 12 grivnām. (Mēs ieradāmies priekš darba laika un sarunājām ar sargu, lai atveŗ vārtus par 5 grivnām cilvēkam.) Netālu no cietokšņa vienīgā Krimā redzētā luterāņu baznīca ar vācu kapakmeņu stūrīti blakus. Otrā pusē pludmale beidzas ar Māŗupītes lieluma Sūksu upi, kam otrā pusē ir 152m augsts Alčaka kalns. Tam var apiet apkārt pa daļēji labierīkotu taku un uzrāpties alus pudeļu lauskām nosētā virsotnē. Kilometrus sešus nostāk ir Novijsvita, ievērojams vīna darīšanas centrs ar trīs pludmalēm, klintīm, mežiem, avotiem, grotām un alām.
- Odesa
Odesa ir lielpilsēta, pusotras Rīgas. Drausmīgi piedrazota, noplukusi 19.gs. guberņas pilsēta ar guļamrajonu priekšpilsētām, taču lieluma un ostas statusa dēļ arī vismūsdienīgākā no apskatītām. Vienīgā, kur bija cienīgas grāmatnīcas un varēja nopirkt visādus ukraiņu atlantus, arī vēstures atlantu sēriju, kas attēlo ukraiņu un Ukrainas vēsturi no pašu, ne padomju krievu viedokļa. Galvenā promenāde ir Deribasa iela, bet propagandas izdaudzinātās kāpnes nekādu diženu iespaidu neatstāj. Piekrasti centrā nodot cilvēku atpūtai un izklaidei pilsētas tēvi vēl nav aizdomājušies - to aizņem dzīva rūpnieciska osta. Uz moliem tikt ij neceriet. Lidostā sviestaina secība: vispirms viena skenēšana, tad otra, tad reģistrēšanās lidojumam, tad robežkontrole, tad gaidīšana bez tablo, kamēr sauks uz lidojumu.
- Pēdējais Ukrainas iespaids
Drīz pēc pacelšanās apnika vērot sējumus un upju ielejas, ciemus un ceļus bez sajēgas, ko tieši redzu. Sāku lasīt "Dienu", lai uzzinātu, kas notiek Latvijā. Bet tad uzmetu skatu laukā un pazinu: gluži kā kartē - upe, dzesēšanas dīķis, dambis, kas neļauj dīķa ūdenim ietecēt upē, dzelzceļš, šoseja, pilsēta un, protams, pati spēkstacija. Černobiļa.
- Ja brauc uz Krimu
Divus mēnešus iepriekš pirks lidmašīnas biļetes uz Simferopoli, tad maksā Ls 60 vienā virzienā. Dabūt mazliet grivnu (kādas simt) tepat Latvijā, lai var tikt no lidostas līdz pilsētai un nodot mantas bagāžā, bet vispār braukt ar dolāriem (mazliet izdevīgāk) vai eirām (par mata tiesu neizdevīgāk). Naudu mīt ne stacijā, bet kādus pārsimt metrus nostāk uz centra pusi - mītavu papilnam. Ēst var kā ēstuvēs, tā gatavot no pirktā. Pārvietoties ar sabiedrisko satiksmi, sevišķi vilcienu, ja iespējams. Piekrastē mišanai izraudzīties vēlamo rajonu, tur apstaigāt kādu kvartālu un izvēlēties, kuŗā izīrētā dzīvoklī vai izstabā apmesties. Orgānizētās ekskursijas ir padārgas, taču saviem spēkiem ne visur piekļūt, ne visu uzzināt. Nodrošināties ar pietiekamiem ūdens krājumiem (krāna ūdeni parasti dzert nedrīkst), pretiedeguma līdzekli un galvassegu. Aktīvās ogles paciņa dod drošības izjūtu, taču var arī nebūt vajadzīga, ja cītīgi mazgā ēdamo un rokas. Ja iecerēts staigāt, ne tikai pludmalē gulēt, vēlami plāksteŗi un kalniem piemēroti apavi. Ar ielu tirgoņiem vērts stāties ne tikai naudas un preču attiecībās, bet arī cilvēcīgi parunāties.
varbūt pamēģini tūrisma firmās pēdējā brīža piedāvājumus?