Sagrozītās kristietības (kurai nav sakara ar Jēzus mācību) problēma ir pestīšanas ideologjija, kur pestīšana faktiski nozīmē pieņemt pozu: Jēzus ir miris par mūsu grēkiem un cilvēkam nekas nav jādara. Bet tā tas reāli notiek. Vai tiešām Dievs no cilvēka vēlas pozu?
Manuprāt pestīšana nozīmē, kad cilvēks seko Jēzus mācībai, kas faktiski un prakstiski neatšķiras no Bhagavadgītas mācības un, kad cilvēks ir sasniedzis garīgās realizācijas, viņš jūt pateicību savam skolotājam Kristum par pestīšanu. Tā tas notiek austrumos ar Guru un skolnieka principu.
Tas ir daudz logjiskaak, daudz cilveeciigaak un jeedziigaak un taa mees varam ieraudziit Dieva jeegu pasaulee plashaak, nevis tikai ienjemt kaut kaadu fanaatisku pozu, musulmanji u.c. arii ienjem savas pozas un citi un peec tam visi nogalina viens otru.