Atceros maigos kodienus mugurā. Tagad zosāda pat uzmetās. Un bārdiņas kutināšana...
Ir pieskārieni un skūpsti, un viss pārējais, kas paliek atmiņā tik dzīvi, ka atceroties to sajūti kā toreiz...

Gribu tos mazos sadomazo prieciņus! Gribu, gribu!
Šķiet, tas ir vienīgais, kas man pietrūkst no mana bijušā.

Laikam ir pienācis mans laiks atzīties.
Man nekad nav bijis sekss, nekad neesmu skūpstījusies un nekad arī neesmu skūpstīta.
Visas fantāzijas, kas līdz šim bijušas, nekad nav iemiesojušās realitātē. Protams, ceru, ka tam vēl būs laiks - vecums atļauj. Bet nu...mūsdienu sabiedrības pieņēmumos laikam drīz būšu vecmeita - un vēl pilnīgi nevainīga. Smējos, ka laikam, ja nomiršu pirms normālā miršanas vecuma, tad uz mana kapakmeņa varēs uzrakstīt - "viņa nomira pilnīgi nevainīga" un apglabāt baltā kleitā ar miršu vainadziņu... :))
Nē, mani mans "nevainīgās" statuss nemaz tā īpaši nesatrauc, bet...
Pēdējā laikā iekāroju vienu vīrieti. Ja līdz šim manas fantāzijas bija pavisam naivas, tad pēc viņa iepazīšanas, sapņoju par skūpstiem lietū, seksu vannas istabā, zem dušas, ūdenī... Kā viņš saņem manas rokas un pakļauj mani, skūpsta mani, mazliet iekožot apakšlūpā...
Es viņu iekāroju, tāpēc, ka mīlu vairāk nekā jebkuru citu.
Es viņu gribu visu - es gribu viņa domas, dvēseli, sirdi, miesu...tikai sev...

es tachu gribu,lai mani no visa spēka paņem..
kā var vīrieti padarīt atkarīgu no sevis?es faking gribu to panākt!

Esmu sakodusi abas lūpas līdz asinīm, atceroties vienu vīrieti.

Mani mulsina, ka rakstu te viena un jūs tikai vērojat.
Tagad es nevaru saņemties uzrakstīt par minetu. Patiesībā - par diviem.
It kā jums sexa nebūtu :P

Un atzīšanās laiks ir pienācis...