Bunkurs

Par Ti­ma Šei­fe­ra (Tim Scha­fer) spē­lēm ne­kad ne­sa­ka: „iz­cils kvests!”, „iz­cils plat­for­me­ris!” „su­per ar­kā­des sim­bi­oze ar kves­to­lo­ģi­jas žan­ru!” Nē – Šei­fe­ra ga­dī­ju­mā no ap­brī­nā pa­ples­ta­jām mu­tēm at­skan vien cie­ņas pil­nas el­sas: „Iz­ci­la SPĒ­LE!”. Kā­das tur vairs žan­ru ro­be­žas cil­vē­kam-avan­gar­dam? Tā­du vien­kār­ši nav.

 

Where were you, when Jim Mo­ris­son died?

 

Un kur bi­ji TU, kad Tims Šei­fers go­zē­jās spē­ļu in­dus­tri­jas sau­lī­tē, lep­ni iz­rā­dot to­laik vēl zī­dai­ņa auti­ņos eso­ša­jā iz­stā­dē E3 sa­vu me­gap­ro­jek­tu Full Throt­tle? Per­so­nī­gi es ta­jā lai­kā spē­ru pir­mos so­ļus da­tor­spē­ļu ko­ri­fe­ja iz­tē­les ra­dī­ta­jās pa­sau­lēs. Pro­tams, man to­laik ne­bi­ja ne ma­zā­kās no­jaus­mas par to, kas ir Šei­fers un ko pie vel­na viņš da­ra, ta­ču tas ne­ma­zi­nā­ja to bau­das lā­di­ņu, ko spē­lē­tājs gūst no kat­ras spē­lē pa­va­dī­tās mi­nū­tes. Šei­fe­ra ga­dī­ju­mā katrs nā­ka­mais so­lis vir­tu­āla­jā pa­sau­lē vien pa­aug­sti­na adik­ci­jas lī­me­ni, un ir zi­nāt­nis­ki ap­stip­ri­nāts, ka ter­mins „gar­lai­cī­ba” ta­jā pa­sau­lē, ku­rā at­dzī­vo­jas Šei­fe­ra iz­tē­le, ne­ek­sis­tē.

 

Jā, es vi­sai skaid­ri at­ce­ros pir­mos no­brauk­tos kilo­met­rus uz ve­cā čo­ma Be­na mo­ča, vai nak­snī­go pro­me­nā­di pa šau­ra­jām Ru­ba­ka­vas ie­li­ņām ko­pā ar Me­ni­ju Ka­la­ve­ru. Tie bi­ja ci­ti, daudz la­bā­ki lai­ki. Par lai­mi Tims Šei­fers ir veik­smī­gi pār­dzī­vo­jis ne vie­nu vien sma­gu pe­ri­odu ino­va­tī­vo spē­ļu iz­aug­smei. Kad no­mi­ra point’n’click, Tims aši pār­me­tās uz trīs­di­men­si­ju kves­tiem, bet, kad kves­tus ne­viens vairs ne­spē­lē­ja, ko­ri­fejs iz­vei­do­ja vie­nu no vi­su lai­ku iz­ci­lā­ka­jām ar­kā­dēm, ku­ra tur­klāt ie­tvē­ra se­vī arī ru­nā­ša­nas simu­la­to­ra ele­men­tus. Tur­klāt re­zul­tāts bi­ja tik avan­gar­disks, ka mums gri­bot ne­gri­bot nā­cās pie­šķirt Ti­mam kre­atī­vā­kā cil­vē­ka in­dus­tri­jā ti­tu­lu. Kurš gan ap­strī­dēs to, ka viņš nav to pel­nī­jis? Tie­ši tā – ne­viens. Tā­dēļ iz­man­to­sim ie­spē­ju ret­ro­spek­tī­vi at­ska­tī­ties uz šī mū­su iz­de­vu­ma mī­lu­ļa sa­snie­gu­miem.

 

Ber­kli­jas uni­ver­si­tā­ti 1989. ga­dā ko­pā ar ci­tiem gī­kiem ab­sol­vē­ja tukls jaun­ie­tis, kam uz dip­lo­ma bla­kus vār­dam Tims go­zē­jās arī vē­lāk jau par si­no­nī­mu vār­dam „kults” iz­man­to­tais uz­vārds Šei­fers. Ak, šis sa­trau­co­šais mir­klis – iz­lai­dums! Vien­lai­kus pa­ci­lā­ju­ma sa­jū­ta, ka esi dzī­vē pār­mai­ņas pēc sa­snie­dzis kaut ko par ko nav kauns stās­tīt ve­cā­kiem, bet tai pat lai­kā ne­zi­ņa un no­mā­co­šais jau­tā­jums: „Ko es vē­los da­rīt tā­lāk?” Šei­fe­ram bi­ja di­vas ie­spē­jas. Vie­na no tām - prog­ram­mēt da­tu­bā­zes bi­ro­jiem, ap­pre­cēt vi­dus­sko­las sim­pā­ti­ju, pie­dzī­vot du­ci bēr­ne­ļu un no­mirt ģi­me­nei bla­kus esot. Ame­ri­kā­ņu sap­nis. Ot­ra – stā­ties Lu­casArts šta­ta dar­bi­nie­kos un sākt ce­ļu pre­tim at­zi­nī­bai da­tor­spē­ļu biz­ne­sā. Lie­ki teikt, ka Tims iz­vē­lē­jās būt vie­nā ie­ra­ku­mu pus­ē ar Lū­ka­su un Co.

 

Uz­reiz gan ka­pi­tā­lis­ti ne­de­va mū­su mī­lē­ta­jam ta­lan­tam ķer­ties pie so­lo pro­jek­tu iz­strā­des. Vis­pirms Šei­fe­ram nā­cās nīkt Lu­ca­sArts bun­ku­ra pag­rab­stā­vos, kur viņš no­dar­bo­jās ar In­di­ana Jo­nes and the Last Cru­sa­de ku­kai­ņu iz­ķer­ša­nu. Pēc tam Šei­fe­ru sa­vās pa­spār­nē pa­ņē­ma cits kves­tu žan­ra gu­ru Rons Gil­berts, ku­ra va­dī­bā Šei­fers de­vi­ņus mē­ne­šus no vie­tas rak­stī­ja di­alo­gus ma­zāk sva­rī­ga­jiem NPC spē­lei The Sec­ret of Monkey Is­land, ku­ru ta­gad pēc vai­rāk kā des­mit ga­diem mēs jo­pro­jām dē­vē­jam par vie­nu no iz­ci­lā­ka­jām spē­lēm, kā­da jeb­kad ra­dī­ta. Jā, va­rat būt par to dro­ši.

 

„Rons man ie­mā­cī­ja di­vas lie­tas: ne­kad ne­da­rīt to, ko priekš­nie­cī­ba no te­vis ne­pra­sa un vien­mēr ie­ras­ties dar­bā lai­cīgi,” sme­jot at­ce­ras Šei­fers. Ar Gil­ber­tu viņš sa­dar­bo­jās vēl ve­se­lu ga­du, jo Sec­ret of Monkey Is­land iz­rā­dī­jās tik veik­smīgs pro­jekts, ka LA mār­ke­tin­ga no­da­ļa uz­reiz pie­pra­sī­ja sīk­ve­lu. „To­reiz spē­ļu iz­strā­de no­ri­tē­ja ļo­ti ātr­i. Trīs mē­ne­šu ga­ta­vo­ša­nās – sce­nā­rijs, di­zai­na do­ku­ments, kon­cep­ci­ja, pēc tam di­vu mē­ne­šu iz­strā­des pro­cess un mē­ne­sis QA no­da­ļai. Ta­gad man ir va­ja­dzī­gi di­vi ga­di, lai pro­jek­tu vis­pār da­bū­tu līdz ap­stip­ri­nā­ša­nai!” – tā Šei­fers des­mit ga­dus vē­lāk ko­men­tē­ja MI2 iz­strā­des pro­ce­su.

 

Ne­il­gi pēc ot­rās mēr­ka­ķu sa­las re­lī­zes pie Ti­ma cie­mos at­nā­cis pats Lū­kass, at­vē­ris pe­lē­ko ko­fe­rī­ti un pa­snie­dzis vēl pa­vi­sam svai­gu ban­kno­šu kau­dzī­ti, teik­dams: „Tas par pū­lēm. What’s Next?” Uz jau­tā­ju­mu Ti­mam bi­ja grū­ti at­bil­dēt, jo: 1) viņš ta­ču bi­ja vien­kār­ši di­alo­gu dru­kā­tājs; 2) Rons Gil­berts tik tik­ko bi­ja pa­me­tis Lu­ca­sArts. Šei­fers tā­dē­jā­di ar Džor­dža L. svē­tī­bu ti­ka sa­likts tan­dē­mā ar Dei­vu Gros­ma­nu, lai veik­tu sva­rī­gu un ne­at­lie­ka­mu uz­devu­mu, pro­ti, vei­do­tu sīk­ve­lu at­zi­nī­bu gu­vu­ša­jam Ma­ni­ac Man­si­on. Pā­rē­jais jau ir, tā sa­cīt, vēs­tu­re.

           

Roks ir mi­ris, ro­ke­ri – evo­lu­ci­onē

 

Pir­mais Ti­ma Šei­fe­ra pro­jekts, ku­rā ma­es­tro pats ti­ka pie di­ri­ģē­ša­nas bi­ja pu­tek­ļai­no liel­ce­ļu sā­ga Full Throt­tle, kas bi­ja tāds kā A Fis­tfull of Dol­lars liel­ce­ļa va­ri­ants.  Spē­le, kas kla­si­fi-cē­ja­ma, ma­ni dār­gie, ne­kā sa­vā­dāk kā Šei­fe­ra at­bil­de vi­siem tiem, kas bļā­va, ka va­ro­ņi da­tor­spē­lēs nav pie­tie­ka­mi va­ro­nī­gi. Bai­ke­ris Bens bi­ja kā „Vē­ja brā­ļu or­de­ņa” va­do­nis, ti­kai alus­vē­da­ra vie­tā vi­ņam bi­ja mus­ku­ļi, bet muļ­ķī­go bār­du kom­pen­sē­ja sma­dze­nes.

 

Full Throt­tle pat ne­bi­ja ne­gai­dī­ta re­vo­lū­ci­ja kves­tos kā žan­rā, cik jaun­a ti­pa spē­les pie­teik­ša­na pla­šā­kai pub­li­kai. Ko jūs teik­tu, ja es jums ta­gad pa­zi­ņo­tu, ka Šei­fers bi­ja tas, kurš ie­ne­sa spē­ļu in­dus­tri­jā jē­dzie­nu „ki­ne­ma­to­grā­fisks”? Līdz FT mēs re­ti kad aiz­do­mā­jā­mies par to, kā bū­tu, ja spē­lē mu­zi­kā­lais pa­va­dī­jums bū­tu li­cen­zēts un kā bū­tu, ja cut­sce­nes tik­tu pa­snieg­tas ar sti­lu – at­jau­tī­giem ka­me­ras leņ­ķiem, tuv­plā­niem a la Ser­dži­o Le­one un spē­li caur­strā­vo­jo­šu Ho­li­vu­dis­ko ener­ģi­ju. Bai­ke­ris Bens sev at­vil­ka līdz­i vi­su mi­nē­to. Pie­ka­bē, bla­kus uz­griež­ņu at­slē­gām un re­zer­ves rie­pām.

 

Kā­dēļ tie­ši The Go­ne Jac­kals pa­va­dī­ju­mā mēs spē­lē­jām sa­trie­co­ši la­bu spē­li un ne­cen­tā­mies mek­lēt at­tais­no­ju­mu ne­va­ja­dzī­gām ac­ti­on sek­ven­cēm vai ar­kā­dis­kiem ele­men­tiem? Tā­dēļ, ka Tims Šei­fers prot do­zēt pie­dā­vā­tos gameplay ele­men­tus tā lai to ne­bū­tu pār­mē­rī­gi daudz un tā, lai ino­vā­ci­jas ne­ap­tum­šo­tu pro­jek­ta gal­ve­no ide­ju. Jā – iekš Full Throt­tle mēs si­tā­mies uz liel­ce­ļiem ar nai­dī­gi no­ska­ņo­tiem bai­ke­riem glu­ži kā an­tī­ka­jā kon­so­ļu me­ga­hī­tā Ro­ad Rash, ta­ču ta­jā pa­šā lai­kā Šei­fers ie­mā­cī­ja gei­me­riem, ka do­māt var arī brī­žos, kad ne­ko vai­rāk par di­vu po­gu spai­dī­ša­nu no­teik­tā rit­mā ne­va­jag.

 

Pats sir­snī­gā­kais si­tiens pa ple­cu Ti­mam par ti­pis­ko ti­pā­žu-lū­ze­ru past­um­ša­nu ma­lā no kves­tu gal­ve­no va­ro­ņu po­zī­ci­jas. Ļo­ti pe­ri­odis­ki, bet to­mēr – sa­snie­gums. „Es no­do­mā­ju: la­bi, lūk, jums va­ro­nis – tie­ši tāds, kā­du jūs vien­mēr esat vē­lē­ju­šies. Un pa­ņē­mu un ie­li­ku Be­na dvē­se­lē Ku­ra­so­vas ra­dī­to tē­lu no Yojimbo. Tie­sa, ma­nu­prāt, šo fak­tu ne­viens tā arī ne­pa­ma­nī­ja. Tā vie­tā vi­si sa­jūs­mi­nā­jās par scē­nu ar cī­ņām uz mo­čiem!” – tā Tims par to, kā­pēc FT pil­nī­bā ne­ti­ka no­vēr­tēts. Ne­rau­di, Tim, mēs te­vi pil­nī­bā sa­pro­tam.

 

We don’t ne­ed no psychoanalyst!

 

Sa­vu mū­ža pro­jek­tu, sti­li­zē­to fa­bu­lu par pēc­nā­ves dzī­vi ar ska­nī­go no­sau­ku­mu Grim Fan­dan­go, Šei­fers ga­ta­vo­ja ve­se­lus piec­us ga­dus. No sā­ku­ma vi­ņam nā­cās pār­lie­ci­nāt Lu­ca­sArts par to, ka kvests var iz­tikt arī bez point’n’click in­ter­fei­sa. Tad in­ves­to­riem va­ja­dzē­ja ie­stās­tīt, ka melns hu­mors ir ejo­ša pre­ce un ne­būt ne­at­bai­dīs ma­zā­kos no pa­tē­rē­tā­jiem (tau­tas va­lo­dā sau­ktus par sī­čiem).

 

Bet šīs mo­cī­bas bi­ja to vēr­tas – ar Grim Fan­dan­go mēs sa­ņē­mām jaun­u re­li­ģi­ju, jaun­u ie­mes­lu pa­va­dīt die­nas šai sau­lē un ga­lu ga­lā vien­no­zī­mī­gu kul­ta ob­jek­tu. Kvests, ku­rā pe­lei ij ne­viens ne­pie­skā­rās, kvests, ku­rā gal­ve­nais nav lau­zīt gal­vu pie mīk­lām (kā ne­veik­la­jā Myst), bet vien­kār­ši at­lais­ties ēr­tāk krēs­lā un bau­dīt māk­slu.

 

Diem­žēl līdz ar Grim Fan­dan­go re­lī­zi Ti­ma die­nas Lū­ka­sa azo­tē bi­ja skai­tī­tas. Te nu pir­mo rei­zi pa­rā­dī­jās tas, ko ta­gad mēs dē­vē­jam par „Šei­fe­ra lās­tu”. Jā, par spē­li kar­stu šļak­stī­ja kā kri­ti­ķi, tā in­dus­tri­jas ana­lī­ti­ķi, tā arī žur­nā­lis­ti, ta­ču pār­do­ties pār­de­vās pa­ga­lam šva­ki, kā re­zul­tā­tā ne­at­pel­nī­ja pat se­vī ie­gul­dī­tos lī­dzek­ļus, ne­maz ne­ru­nā­jot par ie­rin­doša­nos ga­da vis­slik­tāk pār­do­to spē­ļu to­pa augš­ga­lā. Ne­pa­tī­kams lik­te­nis pro­jektam, ku­ram prak­tis­ki nav trū­ku­mu.

 

Tims Šei­fers pa­me­ta Lu­ca­sArts 2000. ga­dā, lai do­tos jaun­u kre­atī­vo vir­sot­ņu sa­snieg­ša­nas cen­tie­nos. Līdz­i vi­ņam aiz­gā­ja lie­lā­kā da­ļa to cil­vē­ku, kas bi­ja iz­strā­dā­ju­ši Ma­ni­ja Ka­la­ve­ras epo­pe­ju. Jaun­ās mā­jas (tās no­sau­ca par Do­ub­le­Fi­ne) Šei­fers iz­vie­to­ja mūž­dien sau­lai­na­jā Sa­nfran­cis­ko. Tas it kā pa­lī­dzē­šot ra­dīt op­ti­mis­tis­ki no­ska­ņo­tus hī­tus. Pa­tie­sī­bā tā­la­jā 2000. ga­dā mums bi­ja ga­lī­gi vien­al­ga, ko mestrs sa­ka, jo vi­sam tā­pat ti­ka ti­cēts uz vār­da. Gal­ve­nais, lai ga­la­pro­dukts ne­pie­vil­tu.

Un, zi­niet, ne­pie­vī­la. Psychonauts – avan­gar­dis­kā­kā ar­kā­de, kopš vel­s-vi­ņu-zi­na-kā­diem-lai­kiem (balss ma­nā gal­vā bļauj: „EarthWorm Jim!”), kas vien­perso­nis­ki pa­bī­dī­ja ma­lā uz spē­ļu in­dustri­jas mā­jas lie­ve­ņa sa­krā­ju­šos ste­reo­ti­pu kār­tu, ka ar­kā­des un plat­for­me­ri ir do­mā­ti ka­zu­āļiem un ma­ziem bēr­niem. At­kal no­strā­dā­ja Ti­ma mā­ka iz­vei­dot pār­stei­dzo­ši pār­lie­ci­no­šu tē­lu ple­jā­di, tā­dē­jā­di no­lie­kot bla­kus Me­ni­jam Ka­lave­ram un Be­nam arī ha­riz­mā­tis­ko psihoaģen­tu Ras­pu­ti­nu. Kār­tē­jo rei­zi par se­vi li­ka ma­nīt au­to­ra pras­me iz­vei­dot sais­to­šu spē­les pro­ce­su jeb­kā­dos žan­ra ie­tva­ros. Kā­pēc lai ar­kā­dēs ne­va­rē­tu būt ie­pī­ti di­alo­gi? Un kā vēl var! Tie­ši tā­pēc lie­lu spē­les pro­ce­sa da­ļu mēs pa­va­dī­jām sa­ru­nās. Kā­pēc, lai ar­kā­dēs ne­va­rē­tu būt labs si­žets? Pro­tams, ka var būt! Tie­ši tā­pēc Šei­fers mums uz­dā­vi­nā­ja jau­ku ziep­ju ope­ru la­bā­ka­jās Ha­me­le­onu Ro­ta­ļu tra­dī­ci­jās. Sirds no­trī­sas ie­do­mā­jo­ties, ko ko­ri­fejs spē­tu pa­veikt ar tā­diem stag­nā­ci­jā ie­slī­gu­šiem žan­riem kā FPS vai re­āl­lai­ka stra­tē­ģi­jas.

 

Vien­kār­šā pub­li­ka gu­ru dar­bu to­mēr at­kal ne­sa­pra­ta. Žur­nā­lis­ti, pro­tams, tur­pi­nā­ja veik­smī­gi uz­sāk­to tra­dī­ci­ju un ne­bei­dza dā­ļāt de­vi­ņas bal­les, ap­ka­ri­nāt Ras­pu­ti­na krū­tis ar me­da­ļām no sē­ri­jas „Our Cho­ice!”, bet dažs labs pat pa­ma­nī­jās ga­da bei­gās ie­dot spē­lei arī pa kā­dam spē­ļu in­dus­tri­jas Os­ka­ram – te pa­vī­dē­ja „Ino­va­tī­vā­kā ga­da spē­le”, tur „La­bā­kā mū­zi­ka”, vēl ci­tur – „Ga­da Ac­ti­on/Ad­ven­tu­re”. Diez­gan sa­vā­di, ka vei­ka­los, ne­ska­to­ties uz šīm gra­tu­lāci­jām, stā­vē­ja kār­bas ar Psychonauts se­šiem dis­kiem un ap­pu­tē­ja, ka­mēr gei­me­ris stei­dzās pie nā­ka­mā plauk­ta pa­ķert vēl vie­nu Co­un­ter-Stri­ke ko­pi­ju, ko pie­vie­not sa­vai ko­lek­ci­jai, tā­dē­jā­di sa­snie­dzot ma­ģis­ko skait­li 99.

 

Ko­men­tāri

Vi­lis „Pe­ace­ma­ker” ka­sims

 

Full Throt­tle bi­ja mans pir­mais piln­vēr­tī­gais kvests. Vai­rā­kas stun­das pa­gā­ja, pirms sa­pra­tu, kā īs­ti tur no­tiek per­so­nā­ža va­dī­ba, bet turp­mā­kās stun­das aiz­gā­ja ne­ma­not. Jā, dau­dzās vie­tās ie­sprū­du uz il­gā­ku lai­ku – 13 ga­du ve­ciem pui­še­ļiem to­mēr Full Throt­tle nav glu­ži ik­die­nas pār­ti­ka. To­mēr nak­tīs, gu­ļot gul­tā, tās at­kal un at­kal ap­do­mā­ju, līdz at­klā­ju pa­rei­zo me­to­di: tad pie­trū­kos kā­jās un stei­dzos pie da­to­ra, lai iz­mē­ģi­nā­tu ide­ju prak­sē.

 

 

Sergejs [iCE2] Timoņins

 

Ja jau pat zvērināti konsulisti ir gatavi zaimot savus dievus un ļauties Tima Šefera spēļu valdzinājumam (tikai naktī un zem segas), tas jau vien kaut ko izsaka! Un, ņemot vērā to, ka tieši Tims ir izveidojis vienīgo īstu vīru kvestu (kur var braukt ar moci, dzert alu, ar kāju iespert sunim un izglābt motociklu ražošanas kompānijas mantinieci), palīdzējis taisīt vienīgo īstu pirātu kvestu (kur var paukoties ar rupjībām, dzert groku un izglābt... nu, Jūs sapratāt), radījis vienīgo īstu mirušu meksikāņu kvestu, kā arī labā nozīmē psihos „Psychonauts”, viņš tiek pasludināts par Dievu, kurš staigā pa zemes virsu starp mums, grēciniekiem, un kanonizēts dzīves laikā!