Bunkurs

Bie­ži vien gan­drīz par ak­si­omu tiek uz­ska­tīts, ka mūs­die­nu spē­ļu in­dus­tri­jā ir di­vi gal­ve­nie jau­ni­nā­ju­mu vei­ci­nā­tā­ji: Nin­ten­do un ne­at­ka­rī­gie iz­strā­dā­tā­ji. Ja ar Nin­ten­do viss vai­rāk vai ma­zāk ir skaidrs – vi­ņi ir ja­pā­ņi un šo tau­tu eiro­pie­šu prā­tam sa­prast acīm­re­dzot nav lemts – tad ar pri­vā­ta­jiem spē­ļu vei­do­tā­jiem si­tu­āci­ja ir sa­rež­ģī­tā­ka.

Ba­lā­de par san­tī­miem

Sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar iz­strā­des gi­gan­tiem vai pat vi­dus­mē­ra kom­pā­ni­jām, uz pri­vā­tu ini­ci­atī­vu bal­stī­tie pro­jek­ti ris­kē ar ne­sa­lī­dzi­nā­mi ma­zā­kām sum­mām. Te­orē­tis­ki sprie­žot, spē­lei ar bu­dže­tu 50 tūk­sto­šu ASV do­lā­ru ap­mē­rā ir lie­lāks sti­muls iz­man­tot ori­ģi­nā­lus ri­si­nā­ju­mus kā 50 mil­jo­nu spē­lei. Pirm­kārt, iz­strā­dā­tā­ji ris­kē ar tūk­stoš rei­žu ma­zā­ku sum­mu. Otr­kārt, tā kā ne­at­ka­rī­gie iz­strā­dā­tā­ji pa­ras­ti ne­var no­dro­ši­nāt līdz­vēr­tī­gu mār­ke­tin­ga kam­pa­ņu, gra­fis­ko kva­li­tā­ti un pre­zen­tā­ci­jas lī­me­ni, vi­ņiem jā­kļūst pa­ma­nā­miem ci­tā vei­dā. Un viens no va­ri­an­tiem ir ori­ģi­na­li­tā­te.

No ot­ras pus­es, lai arī ab­so­lū­tos skait­ļos ne­at­ka­rī­go iz­strā­dā­tā­ju spē­ļu bu­dže­ti ir ne­sa­lī­dzi­nā­mi ma­zā­ki kā AA­A ka­te­go­ri­jas spē­lēm, paš­iem iz­strādā­tā­jiem šīs sum­mas var būt kriet­ni no­zī­mī­gā­kas. Pie­ņem­sim, ka Jūs pē­dē­jos des­mit ga­dos esat sa­krā­jis 50 tūk­sto­šus ASV do­lā­ru un vē­la­ties tos ie­gul­dīt per­so­nis­kā spē­ļu iz­strā­des uz­ņē­mu­mā. Tā kā tie ir Jū­su vie­nī­gie 50 tūk­sto­ši, to zau­dē­ša­na ne vien pie­liks pun­ktu Jū­su sap­ņiem, bet arī kriet­ni ap­grū­ti­nās turp­mā­ko ek­sis­ten­ci. Šī ie­mes­la dēļ lie­lā­kā da­ļa glu­ži sa­pro­ta­mi dos priekš­ro­ku kon­ser­va­tī­vā­kiem ri­si­nāju­miem. Ta­jā pa­šā lai­kā, ja iz­strā­de no­tiek lie­lā kom­pā­ni­jā, kas vi­dē­ji pro­jek­tā ie­gul­da des­mi­tiem mil­jo­nus, pat pār­is mil­jo­niem nav iz­šķi­ro­ša no­zī­me. Te­orē­tis­ki.

Pro­tams, šī si­tu­āci­ja ir vi­sai hi­po­tē­tis­ka un ne­ap­rak­sta vi­sus ne­at­ka­rī­gos iz­strā­dā­tā­jus. Ta­ču vēl­me at­pel­nīt ie­gul­dī­tos lī­dzek­ļus arī vi­ņu vi­dū vis­bie­žāk ir vis­maz tik­pat lie­la kā „ļau­na­jām me­ga­kor­po­rā­ci­jām”. Jā, ir cil­vē­ki, kas vei­do bez­mak­sas spē­les, un ir arī fa­nā­ti­ķi, kas ga­ta­vi iz­tē­rēt kaut vi­sus mū­ža ie­tau­pī­ju­mus, lai ti­kai re­dzē­tu iz­vei­do­ja­mies tie­ši tā­du spē­li, par kā­du bi­ja sap­ņo­ju­ši bēr­nī­bā. To­mēr vi­ņu ga­ra­bēr­ni lie­lā­ko­ties ir vai nu kā­das ie­mī­ļo­tas spē­les klo­ni, kas at­svai­dzi­nā­ti ar pār­is mūs­die­nī­gā­kām ie­spē­jām, vai arī eks­pe­ri­men­tā­li mē­ģi­nā­ju­mi piln­vei­dot sa­vas prog­ram­mē­ša­nas pras­mes. Iz­ņē­mu­mi? Jā, pro­tams, tie ir sa­sto­pa­mi it vi­sur. Bet no­va­to­risms vien­mēr ir iz­ņē­mums. Un iz­ņē­mu­mi ne­vei­do nor­mu.

Sa­da­lot pa­sau­li

To­mēr, pirms vai­not kā­du no pus­ēm ori­ģi­nā­lu ri­si­nā­ju­mu trū­ku­mā, ir sva­rī­gi no­teikt gal­ve­nos ino­vā­ci­ju ti­pus:

Teh­nis­kās no­vi­tā­tes.

Jaun­i teh­no­lo­ģis­ki pa­ņē­mie­ni, kas pa­lie­li­na spē­ļu vei­do­tā­ju rī­cī­bas brī­vī­bu. Pie­mē­ram, Splin­ter Cell: Pan­do­ra Tomorrow bi­ja pirm­ā Playstation 2 spē­le, ku­rā ti­ka iz­man­tots kus­tīgs, di­na­misks ap­gais­mo­ju­ma avots.

Ie­spē­ju (fe­atu­res) no­vi­tā­tes.

Jau­ni­nā­ju­mi, kas jau ek­sis­tē­jo­šam spē­les „kar­ka­sam” pie­vie­no kā­du jaun­u ie­spē­ju.

Sti­la no­vi­tā­tes.

Jau­ni­nā­ju­mi spē­ļu „pa­snieg­ša­nas” me­todēs. Pie­mē­ram, Psychonauts, ku­rā galve­nais va­ro­nis ce­ļo­ja pa da­žā­du cil­vē­ku prā­tiem.

Geim­ple­ja no­vi­tā­tes.

Jau­ni­nā­ju­mi, kas ra­di­kā­li iz­mai­na spēlē­ša­nas pa­ņē­mie­nus. Pro­tams, šeit bū­tu grū­ti iz­tikt bez Ka­ta­ma­ri Damacy pie­mi­nē­ša­nas. Ka­ta­ma­ri Damacy.

Kā­pēc šāds ie­da­lī­jums? Lai arī inovā­ci­jas ir sa­sto­pa­mas kā liel­bu­dže­ta pro­jek­tos, tā ne­at­ka­rī­go iz­strā­dā­tā­ju spē­lēs, tās vis­bie­žāk ir vi­sai at­šķi­rī­gas sa­vā bū­tī­bā. Sa­pro­tams, ka ne­at­ka­rī­gie iz­strā­dā­tā­ji ir ma­zāk ie­in­te­re­sē­ti teh­niska­jās no­vi­tā­tēs, jo to iz­strā­de bie­ži vien ra­do­šo pie­eju pra­sa ma­zāk kā ma­te­ri­ālos lī­dzek­ļus. Tie­sa, arī šeit ir iz­ņē­mu­mi: pie­mē­ram, nu jau par le­ģen­du kļu­vu­šais .kkrie­ger, kurš pa­rā­dī­ja, ka gra­fi­kas un lī­me­ņu iz­vei­do­ša­nai var pie­iet arī ra­di-kā­li at­šķi­rī­gā vei­dā, to vi­su pro­ce­su­āli iz­vei­do­jot spē­les gai­tā. To­mēr vis­pā­rē­jā ga­dī­ju­mā ori­ģi­nā­li teh­nis­kie ri­si­nā­ju­mi ir kriet­ni pie­vil­cī­gā­ki kom­pā­ni­jām, ku­ras pie­tu­ras kon­ser­va­tī­vā­kām iz­strā­des stratē­ģi­jām, jo, pirm­kārt, to ie­tek­me uz po­ten­ci­āla­jiem pir­cē­jiem gan­drīz vienmēr ir mē­re­ni po­zi­tī­va un, otr­kārt, il­gā lai­ka pe­ri­odā teh­nis­kās ino­vā­ci­jas ļauj arī sa­ma­zi­nāt ne­pie­cie­ša­mās iz­mak­sas. No ot­ras pus­es, teh­nis­ko jaun­ie­ve­du­mu īs­ter­mi­ņa iz­mak­sas pa­ras­ti ir pā­rāk augst­as, lai tos va­rē­tu at­ļau­ties iz­man­tot ne­at­ka­rī­gie iz­strā­dā­tā­ji.

 Un at­kal par nau­du

Līdz­īgi ir arī ar ie­spē­ju jaun­ie­ve­du­miem. Mē­re­nā ap­jo­mā tie lie­lā­ko­ties po­zi­tī­vi ie­tek­mē spē­lē­tā­ju vie­dok­li un var kal­pot kā lie­lisks pa­līg­lī­dzek­lis mār­ke­tin­ga ak­ci­jās, tā­pēc kom­pā­ni­jas lie­lā­ko­ties cen­šas at­bal­stīt tie­ši šā­da ti­pa no­vi­tā­tes.

Šo ie­mes­lu dēļ ne­at­ka­rī­gie iz­strā­dā­tā­ji lie­lā­ko­ties pie­vērš uz­ma­nī­bu pē­dē­jiem di­viem jaun­ie­ve­du­mu vei­diem. Jo par to, ka mē­rens no­va­to­risms vi­ņiem ir va­ja­dzīgs, va­ram ne­šau­bī­ties. Mūs­die­nu in­dus­tri­jā, kad spē­les iz­nāk bie­žāk kā rī­ta avī­zes, iz­strā­dā­tā­jiem ir ne­pie­ciešams pa­da­rīt vi­ņu spē­les pie­tie­ka­mi at­šķi­rī­gas no kon­ku­ren­tiem, lai par vie­nī­ga­jiem fak­to­riem ie­gā­dā­ja­mo spē­ļu iz­vē­lē ne­kal­po­tu to gra­fi­ka un vis­pā­rē­jais „pu­lē­jums”, ku­rā ne­at­ka­rī­ga­jiem iz­strā­dā­tā­jiem ie­ro­be­žo lī­dzek­ļu dēļ ir grū­ti (pre­cī­zāk: gan­drīz ne­ie­spē­ja­mi) sa­cen­sties ar lie­lo kom­pā­ni­ju ra­žo­ju­miem.

Lie­lā­ko in­te­re­si no ne­at­ka­rī­go iz­strā­dā­tā­ju pus­es pie­sais­ta tie­ši sti­la jaun­ie­ve­du­mi, kam ir di­vi gal­ve­nie ie­mes­li. Pirm­kārt, tos iz­do­māt un īs­te­not bie­ži vien ir ne­sa­lī­dzi­nā­mi vieg­lāk kā geim­ple­ja re­vo­lū­ci­ju. Un, otr­kārt, sti­la va­ri­āci­ju ie­spē­jas ir fak­tis­ki ne­ie­ro­be­žo­tas: vēl jo vai­rāk tā­pēc, ka, pat ne­ska­to­ties uz mil­zī­go ik ga­dus iz­nā­ku­šo spē­ļu dau­dzu­mu, to ap­lū­ko­tās tē­mas ir ie­spē­jams ap­vie­not sa­lī­dzi­no­ši ne­lie­lā gru­pu dau­dzu­mā. Ga­lu ga­lā vēl aiz­vien nav ap­lū­ko­tas dau­dzas sti­la va­ri­āci­jas, ku­ras da­žā­dos lai­ka pos­mos ir bi­ju­šas ļo­ti po­pu­lā­ras li­te­ra­tū­rā, ki­ne­ma­to­grā­fā vai mū­zi­kā. Kā bū­tu ar meln­bal­ta­jām spē­lēm, ku­ras tā­das ir ne­vis ap­stāk­ļu spies­tas, bet brīv­prā­tī­gas iz­vē­les dēļ? (La­bo­jums – iz­rā­dās, tā­da jau tiek iz­strā­dā­ta. Jā, Nin­ten­do kon­so­lei) Vai bio­grā­fis­kas spē­les, kas ļau­tu iz­dzī­vot ie­vē­ro­ja­mu cil­vē­ku dzī­ves, ie­spē­jams, sa­snie­dzot augs­tumus, ku­rus ne­bi­ja iz­de­vies pat to va­ro­nim? Pro­tams, šā­das ide­jas va­rē­tu būt pā­rāk ris­kan­tas, lai to at­tīs­tī­ša­nā ie­gul­dī­tu des­mi­tiem mil­jo­nu ASV do­lā­ru. Tā­pēc es ce­ru, ka lie­lo kom­pā­ni­ju stra­tē­ģi­jā ar lai­ku no­tiks ne­lie­la fo­ku­sa no­bī­de, kas ļaus tām lai­ku pa lai­kam vei­dot spē­les ar nie­cī­gā­ku bu­dže­tu, no ku­rām ne­tiks gai­dī­ta no­nāk­ša­na pār­do­tā­ko spē­ļu sa­rak­sta galv­ga­lī, bet gan ino­va­tī­vu ide­ju iz­mē­ģi­nā­ša­na, kas va­rē­tu at­mak­sā­ties il­gter­mi­ņā, kad pa­tē­rē­tā­ji būs pie­ra­du­ši pie jaun­ajām ide­jām un to turp­mā­kā at­tīs­tī­ša­na būs ma­zāk ris­kan­ta.

Ja sti­la jaun­ie­ve­du­mi bi­ja vien­kār­ši ris­kan­ti, tad bū­tis­kas geim­ple­ja iz­mai­ņas tā­das ir du­bul­tā. Ir jā­būt lie­liem lī­dzek­ļiem, ti­cī­bai ide­jas po­ten­ci­ālam un mār­ke­tin­gam, lai spē­les ar pa­tie­si no­va­to­ris­ku geim­ple­ju spē­tu vis­pirms iz­iet vi­su ra­žo­ša­nas cik­lu un tad arī at­pel­nīt ta­jā ie­gul­dī­tos lī­dzek­ļus. Ta­ču augst­āk teik­to ir ie­spē­jams at­tie­ci­nāt arī uz šā­diem jaun­ie­ve­du­miem. Par pa­tie­so ino­vā­ci­ju avo­tu var kļūt lie­lās kom­pā­ni­jas.

Ko­men­tārs

Mār­tiņš Cep­lis a.k.a. Ka­mazs

Ne­sen ga­dī­jās la­sīt diez­gan līdz­īgu rak­stu, ku­ra au­tors bi­ja in­die pa­sau­lē pa­zīs­ta­mais Džefs Fo­gels (Jeff Vo­gel) – sla­ve­no Aver­num un Ge­ne­for­ge RPG sē­ri­jas au­tors. Viņš to no­slē­dza ar prak­tis­ki iden­tis­ku do­mu – jaun­ie­ve­du­mus drī­zāk va­ram gai­dīt no lie­la­jiem iz­strā­dā­tā­jiem ne­kā ne­at­ka­rī­ga­jiem. Ša­jā ap­gal­vo­ju­mā, pro­tams, ir lie­la da­ļa tais­nī­bas, ta­ču līdz ga­lam to­mēr tam ne­pie­krī­tu.

Lai ilus­trē­tu sa­vu vie­dok­li, mi­nē­šu pie­mē­ru – di­vas diez­gan līdz­īgas spē­les: pē­dē­jā lai­kā ļo­ti ska­ļo fu­ro­ru sa­cē­lu­šais The El­der Scrolls IV: Ob­li­vi­on un jau diez­gan la­bi pa­zīs­ta­mais Mo­unt and Bla­de. Lai arī vie­na ir augst­ākā kla­se, bet ot­ra – in­die pro­jekts, ino­vā­ci­jas ir at­ro­da­mas abās. Un tā nav ti­kai at­ru­na – pie­mē­ram, Mo­unt and Bla­de ie­vies­tā zir­gu kau­ju sis­tē­ma liek va­re­na­jam Ob­livi­on sarkt un bā­lēt, jo tur nav ie­spē­jams cī­nī­ties sē­žot zir­gā. Vie­nā pus­ē 50 cil­vē­ku ko­man­da un fan­tas­tisks bu­džets, ot­rā di­vi cil­vē­ki un prak­tis­ki ne­kā­da bu­dže­ta. Ta­jā pat lai­kā ne­var no­liegt to, ka Ob­li­vi­on le­po­jas ar ci­tiem jaun­ie­ve­du­miem, ku­ru, sa­vu­kārt, nav un ne­būs šai ot­rai spē­lei.

Ko mums mā­ca šis pie­mērs? To, ka pa­tie­sī­bā, nav sva­rī­gi – tas ir in­die vai trip­le A tit­le, sva­rī­gi ir pa­ši spē­les au­to­ri. Kat­rai for­mai – ko­mer­ci­āls vai in­die – ir sa­vas stip­rās un vā­jās pus­es, bet ino­vā­ci­jas ra­da vai iz­nī­ci­na ne­vis budžets, bet gan cil­vē­ki.