Bunkurs

Mēs vi­si zi­nām, kas ir Do­om: asi­nis, dē­mo­ni, asi­nis, li­do­jo­ši gal­vas­kau­si, asi­nis, tele­por­tā­ci­jas ie­kār­tas, asi­nis un ra­ķe­tes. Un asi­nis. Do­om ir kā lāsts, kas liek at­kal un at­kal pie­lā­dēt sa­vu div­stob­re­ni, lai bris­tu cau­ri mons­tru pār­pil­dī­tiem la­bi­rin­tiem, mek­lē­jot at­slē­gas un da­rot kaut ko, kam, cik nu sa­pra­tu no Do­om si­že­ta, lai­kam ir sa­kars ar cit­pla­nē­tie­šiem un kau­ji­nie­kiem un tam­lī­dzī­gām lie­tām.

 

Ta­ču par spī­ti vi­sām po­zi­tī­va­jām īpa­šī­bām (la­si: ga­ļas dau­dzu­mam) ne­vie­nam nav no­slē­pums, ka Do­om ir viens no iz­teik­tā­ka­jiem meins­trī­ma šū­te­riem, un ne­viens se­vi cie­nošs 1337 h0x0rz's ne­spēj pie­sēs­ties pie spē­les, ku­ru zi­na, spē­lē un ir par la­bu at­zi­nu­ši vai­rāk kā piec­i cil­vē­ki, kas pie tam NE­klau­sās me­tā­lu (!!!). Ta­ču uz­spē­lēt kaut ko la­bu gri­bas arī mo­ni­to­ra at­spī­du­ma bēr­niem - un kā vēl... bet paš­cie­ņa ne­ļauj. Lū­dza­mi ne­bē­dā­jiet, dār­gie 1337 džentl­me­ņi, jo Do­om to­mēr IR al­ter­na­tī­va. Tā­pēc, lai skan trom­bo­nu so­lo un dzied nā­ves eņ­ģe­ļu ko­ris, jo lau­ku­mā uz­nāk Do­om: Ro­gu­eli­ke (a.k.a. Do­omRL). Bet, vis­pirms, ļau­jiet man ne­daudz grem­dē­ties at­mi­ņās.

 

At­ce­ros, kā bēr­nī­ba pirms gu­lēt­ie­ša­nas un lūg­snas no­skai­tī­ša­nas mē­dzu aiz­vērt acis, lai pār­vēr­stos par "@" sim­bo­lu. Es iz­tē­lo­jos se­vi skrie­nam pa Fo­bo­sa virs­mu, klie­dzot: "Pif! Paf!", jo no vi­sām pus­ēm man uz­glū­nē­ja ļau­nie "h", "B", "c" un "i". Vi­ņu asi­nis pie­pil­dī­ja ma­nas acis, un es šā­vu, ne­rai­zē­jo­ties par vi­sap­kārt šķīs­to­ša­jiem "." un "%". Brī­žiem virs­ro­ku gu­va "vi­ņi", brī­žiem - es. Tā bi­ja cī­ņa par tie­sī­bām iz­dzī­vot līdz nā­ka­ma­jam lī­me­nim, iz­dzī­vot līdz brī­dim, kad "c" kļūs div­reiz spē­cī­gā­ki kā sā­ku­ mā, līdz brī­dim, kad pa vi­su stā­vu vairs ne­būs ne­vie­na "+", bet pie skā­bes pie­pil­dī­tā­jām mu­cām būs sa­pul­cē­ju­šies vēl pār­des­mit "h". Un es šā­vu, līdz grī­da man vi­sap­kārt kļu­va sar­ka­na un pil­na ar mir­sto­šo dē­mo­nu no­mes­ta­jiem "}". Es šā­vu un šā­vu, tad pār­lā­dē­ju un šā­vu at­kal, ka­mēr ceļš līdz "<" bi­ja brīvs, un līdz ap­zi­ņai iz­lau­zās do­ma, ka es es­mu iz­dzī­vo­jis. Es bi­ju dzīvs! Dzīvs! Jā, tie bi­ja la­bi lai­ki...

 

La­bi, at­zī­šos, ka ši­zo­frē­nis­ko sap­ni nu­pat iz­do­mā­ju. Vien­kār­ši bi­ja ne­pie­cie­šams kaut kas, lai bez­ga­la cie­nī­ja­mie rak­sta la­sī­tā­ji uz­reiz ne­aiz­skrie­tu in­sta­lēt Do­omRL (kas ne­no­vēr­ša­mi no­ti­ka, ja pirms tek­sta la­sī­ša­nas ti­ka ap­ska­tī­ti ekrān­šā­vi­ņi), bet gan tur­pi­nā­tu la­sīt re­cen­zi­ju, tā­dē­jā­di pa­aug­sti­not ma­nu paš­

 

ap­zi­ņu. Tā­tad Do­omRL. Zi­nāms arī kā 1337 sap­nis. Gra­fi­ka? Ne­kā­da. Ska­ņas? Nav. Geim­plejs? Skrien un šauj. Krā­sas? Bal­tā, mel­nā un sar­ka­nā, brī­žiem pie­me­tot arī kā­du dzel­te­nu vai za­ļu pik­se­li. Kā jau tei­cu - 1337 sap­nis. Spē­le, kas ne­kad ne­tiks pār­do­ta skais­tos vei­ka­los, ko ne­kad ne­spē­lēs la­me­ri. Un tas viss, pa­tei­co­ties Kor­nel Kisielewicz.

Kā jau pir­ma­jā rind­ko­pā mi­nē­ju, Do­om ir si­že­tis­ki un geim­ple­ja zi­ņā ār­kār­tī­gi ba­gā­ta spē­le, ta­ču, par lai­mi, Do­omRL ir iz­de­vies pa­veikt ne­ie­spē­ja­mo mi­si­ju no­tvert tās ga­ru un ie­spun­dēt vi­sus smal­ku­mus ne­pil­nos di­vos me­ga­bai­tos, ta­jā pa­šā lai­kā pat pa­pil­di­not un uz­la­bo­jot ori­ģi­nā­lu. Un ar "uz­la­bo­jot" es do­mā­ju RPG ele­men­tu ie­vie­ša­nu - diem­žēl šeit Do­omRL nav iz­de­vies iz­vai­rī­ties no meins­trī­ma ie­tek­mes: RPG krus­to­ju­mi ar jeb­ku­ru žan­ru ir mūs­die­nu da­to­rin­dus­trijas mē­ris. La­bā no­zī­mē, pro­tams. Bet nu, pie lie­tas.

 

Ie­in­sta­lē­jam. Tas ir ātr­i. Pa­lai­žam. Tas ir vieg­li. Ti­tu­lek­rāns. Tas ir jā­aiz­spai­da pro­jām (at­zī­si­mies - kurš no mums pie pil­na prā­ta gra­sās la­sīt pa­tei­cī­bas tek­stus spē­les tap­ša­nā ie­sais­tī­ta­jiem?). Uz­raksts: „En­ter na­me". Ie­rak­stām: "Lau­min­ja" (spe­ci­ālie sim­bo­li ne­tiek at­bal­stī­ti... 1337...) un gai­dām, kas būs tā­lāk. "Cho­ose a trait" Kas, pie sē­tas su­ņa ķē­des, ir tas? Aha! So­lī­tie RPG ele­men­ti! Kas gan Lau­min­jai va­rē­tu pie­stā­vēt vai­rāk: "Hel­lrun­ner" vai "Son of a Gun"? Hmm.. ot­rais so­la Dmg +2/lvl? Ņe­mam! Pār ek­rā­nu pār­slīd asi­nis un sā­kas si­že­ta iz­klāsts. Spie­žam pro­jām (va­ru pa­skaid­rot: tur ir kaut kas par ma­rī­niem un cit­pla­nē­tie­šiem. Do­om, vai zi­niet.). Un pa­rā­dās pir­ma­jā ek­rān­šā­vi­ņā re­dza­mais skats. Let the blo­od­shed be­gin! Vai arī: "Laip­ni lū­dzam Ro­gu­e ti­pa RPG pa­sau­lē!" Kā­da star­pī­ba, go­dī­gi sa­kot.

 

Pa­skaid­ro­jums ša­jā lie­tā ne­ie­svai­dī­ta­jiem: Ro­gu­eli­ke RPG ir si­no­nīms vār­du sa­vie­no­ju­mam: Hardco­re RPG. Aiz­sā­ku­šies ar spē­li Ro­gu­e 70.-ta­jos ga­dos kā iz­mē­ģi­nā­jums UNIX ie­spē­jām, tie vēl aiz­vien at­tīs­tās un piln­vei­do­jās (sla­ve­nā­kais pie­mērs - Ne­thack, kurš at­ro­das iz­strā­dē jau 15 ga­dus vēl aiz­vien pēc kā­da lai­ka dzem­dē­jot jaun­u ver­si­ju, da­lo­ties kā amē­ba), prie­cē­jot sis­tē­mu ad­mi­nis­trato­rus un ci­tus dī­vai­ņus ar meln­bal­tu sim­bo­lu pār­pil­dī­tu gra­fi­ku, uz ga­ļu orien­tē­tu geim­ple­ju, kas ir ba­gā­ti­nā­ta ar vi­sai dī­vai­nu va­ro­ņu at­tīs­tī­bas sis­tē­mu (pie­mē­ram, Ne­thack ci­ta star­pā pie­dā­vā ie­jus­ties arī or­ka-ar­he­olo­ga ādā, lai ce­ļo­tu cau­ri la­bi­rin­tiem, mek­lē­jot mis­tis­ku amu­le­tu), kas lie­lā­ko­ties kriet­ni pār­spēj mūs­die­nu dun­ge­on crawl pār­stāv­ju pie­dā­vā­ju­mu. Tik­tāl vēs­tu­re. Ta­gad va­rat uz­mos­ties, pa­mo­di­nāt bla­kus sa­pul­cē­ju­šos in­di­vī­dus un tur­pi­nāt la­sīt par Laumin­jas pie­dzīvo­ju­miem dros­mī­go zombiju pār­pil­dī­ta­jā Fo­bo­sa bā­zē.

 

Kā jau kat­rā kār­tī­gā ro­gu­eli­ke RPG (per­so­nis­kas da­bas pie­bil­de: nost ar lat­vis­ko­ju­miem! un lai dzī­vo 1337 ter­mi­ni!!!1111), Do­omRL Lau­min­ju aso­ci­ē ar "@" - sā­ku­mā bal­tu, ta­ču krā­sa var mai­nī­ties at­ka­rī­bā no uz­vil­ktā ap­bru­ņo­ju­ma (un vēl ne­sen jaun­ākie RPG lie­lī­jās, ka ta­jos va­ro­ņu iz­skats mai­nās di­na­mis­ki at­ka­rī­bā no iz­vē­lē­tā ie­tēr­pa... jā­mā­cās vēs­tu­re, dār­gie iz­strā­dā­tā­ji). Jā, mū­su mī­ļā Lau­min­ja nav ne­kā­da skais­tum­ka­ra­lie­ne, ta­ču rak­stu­ra īpa­šī­bas un ie­ro­či (sā­ku­mā gan nav ne­kā vai­rāk par vien­kār­šu pis­to­li) spēj to aiz­stāt ar uz­vi­ju. Uz­ma­nī­gi rā­po­jot pa pirm­ā lī­me­ņa bā­zi, va­ram pa­gūt ap­ska­tīt ap­kār­tni (pa­gai­dām mons­tri vēl mums ne­uz­brūk). Iz­rā­dās, ka Lau­min­ja ir ie­spun­dē­ta kvad­rāt­vei­da tel­pā, ku­rā par sie­nām kal­po "#", par grī­dām - "." un dur­vīm dzel­te­ni "+" vai "/" at­ka­rī­bā no to at­vēr­tī­bas pa­kā­pes. Par lai­mi klaus­tro­fo­bi­ja mū­su va­ro­nei ir sve­ša, un vi­ņa bra­ši rā­po uz priekš­u, kur vi­ņas ēr­gļa cie­nī­gās acis ir pa­ma­nī­ju­šas sar­ka­nus "+". Tie ir pirm­ās pa­lī­dzī­bas kom­plek­ti, ku­ri mums no­de­rēs... ja vēl pirms ro­ka aiz­snieg­sies līdz tām, ļau­no dē­mo­nu iz­šau­tās lo­des ne­būs iz­šķai­dī­ju­šas Lau­min­jas sma­dze­nes. Bei­dzot esam no­nā­ku­ši pie dur­vīm. Dzi­ļa ie­el­pa. Vēl dzi­ļā­ka. Ta­gad iz­el­pa. Ro­ka aiz­stiep­jas līdz dur­vīm. Tās, klu­si čīk­stot, at­ve­ras.

 

Jū­tat, kā ce­ļas asins­spie­diens? Jū­tat sa­vās vē­nas sa­sprin­gti pul­sē­jam tik dār­go šķid­ru­mu? Pwn3d!! Bwahaaha!

 

Pa­skat, tik, "h", kas ag­rāk bi­ja cil­vēks! Sveiks, iz­bi­ju­šais cil­vēk! "Pif!" "The mis­si­le hits the for­mer hu­man! The for­mer hu­man fi­res! You are hit!" "Paf!" "The mis­si­le hits the for­mer hu­man! The for­mer hu­man dies!" Vai es ti­ku tei­cis, ka Do­om ir vi­su lai­ku la­bā­kā spē­le? Nē? Nu, vien­al­ga, bet, tā kā Do­omRL ir bal­stī­ta uz gā­jie­niem, tā au­to­mā­tis­ki kļūst vis­maz 3 rei­zes la­bā­ka. VIS­MAZ. Iz­šau­ju es. Iz­šauj tu. No­šau­ju te­vi es. (Ja teksts jūs ne­ap­mie­ri­na, lū­dzu ie­do­mā­ties fo­nā ska­nam bai­si ska­ļu "Tuc! Tuc!" - tad arī teksts nav bū­tisks.) Vēl da­ži šā­vie­ni (kas tiek de­mon­strē­ti ar za­ļu šļū­te­ni at­gā­di­no­šu za­ļu "#" vir­kni, kas iz­stiep­jas līdz upu­riem) un pa gai­su pa­šķīst asi­nis. Jā, asi­nis. Spē­le nav pie­mē­ro­ta bēr­niem, jo, la­bā­ka­jās Do­om tra­dī­ci­jas, asi­nis būs. Daudz un gra­fis­ki at­tē­lo­tas (t.i., ar sar­ka­niem "." un "%"), tā­pēc pirms spē­lē­ša­nas ie­tei­cams pār­lie­ci­nā­ties, vai tu­vu­mā nav ve­cā­ku, jo pre­tē­jā ga­dī­ju­mā draud mā­jas arests par var­dar­bī­bu vei­ci­no­šas spē­les lie­to­ša­nu uz­tu­rā.

 

Kat­ra lī­me­ņa gal­ve­nais uz­de­vums ir no­kļūt līdz tre­pēm (">"), kas ved kaut kur le­jup (ir arī īpa­šie lī­me­ņi, kas ir ap­zī­mē­ti ar sar­ka­niem ">", kas ved... kaut kur ci­tur - at­gā­di­nu, ka mēs ru­nā­jam par Do­om in­spi­rē­tu spē­li, tā­tad lo­ģi­kas pie­mē­ro­ša­na ir lie­ka), uz jaun­u ran­do­mā iz­ģe­ne­rē­tu le­ve­lu (re­dziet, kā ma­na 1337-o-me­ter rā­dī­tā­ji pa­lie­li­nās?), pa ce­ļam cen­šo­ties iz­vai­rī­ties tikt no­nā­vē­tam no ļau­no bur­tu iz­šau­ta­jiem pun­kti­ņiem. Par lai­mi, no­nā­vē­jot augst­āk­mi­nē­tos bur­tus jūs gūs­tat pie­re­dzi, ku­ru var iz­man­tot jaun­u trait­'u ie­pir­kša­nai (starp ci­tu, ie­sa­ku ie­viest sko­lu ve­se­lī­bas mā­cī­bu pro­gra-mmās jaun­u ap­mā­cī­bas pun­ktu: "Ko da­rīt, ja sa­vā ce­ļā pie tre­pēm jūs sa­tie­kat pre­tī nā­ko­šu bur­tu," jo, kā mums mā­ca Do­omRL, bur­ti ir ļau­ni. Lū­dzu at­kār­tot pēc ma­nis: "ĻAU­NI". Tā. Tas bi­ja ne­pie­cie­šams, lai re­cen­zi­ja kļū­tu res­nā­ka. Arī tas ceļ ma­nu paš­ap­zi­ņu - un jūs ta­ču ne­gri­bat to no­sist līdz pat pa­gra­bam?). At­zī­šos, ka ne­zi­nu, vai spē­lei ir bei­gas. Pa­tie­sī­bā, ma­ni tas arī īpa­ši ne­in­te­re­sē. Šeit gal­ve­nais ir gūt bau­du no vi­sap­kārt šķīs­to­ša­jām asi­nīm.

 

Tā­tad: vai Do­omRL ir sa­va vār­da cie­nīgs? Va­ram veikt pār­bau­di. Asi­nis? Ir. Dē­mo­ni? Ir. Asi­nis? Ir. Li­do­jo­ši gal­vas­kau­si? Ir. Asi­nis? Ir. Tele­por-tā­ci­jas ie­kār­tas? Ir. Asi­nis? Ir. Ra­ķe­tes? Ir. Kaut kas, kas at­gā­di­na fu­tū­ris­tis­ku di­zai­nu? Ir (no fil­mām mēs uz­zi­nām, ka nā­kot­nē ne­viens ne­lie­tos gra­fis­kās ope­rē­tāj­sis­tē­mas bet gan ve­co, la­bo DOS, tā kā arī Do­omRL iz­skats ir fu­tū­ris­tisks). Jē­dzīgs si­žets? Nav. Tā­tad at­bil­de uz rind­ko­pas pir­ma­jā tei­ku­mā uz­do­to jau­tā­ju­mu ir po­zi­tī­va. Un ar to arī bei­dzam.

 

Ak, jā, par Lau­min­ju. Vi­ņa no­mi­ra, kad el­les bru­ņi­nieks ie­trie­ca ri­bās kaut ko, kam eks­plo­dē­jot, uz vi­sām pus­ēm pa­šķī­da epi­lep­si­ju iz­rai­so­ši pik­se­ļi. Un tā tai pa­lais­tu­vei arī va­ja­dzē­ja.

 

P.S. Do­omRL gra­fons rullllzzz!!!!!

 

VIlis "Peacemaker" Kasims