x_f

Sveiks, bebrītiņ!

Mani pārņēmusi hipohondrija un kreņķi grauž manu joprojumis nenobriedušo garu.
Šonakt līdz kādiem diviem uz sava kompjūtera (tētis nopirka) spēlēju vienu spēlīti (biedrs atnesa). Saucas tā "Need for Speed: Hot Pursuit 2". Nu gan jau, ka zini. Ne-e? Pastāstīšu.

Nu, lūk. Tur ir par visādiem spicajiem džekiem, kuri sacenšas savā starpā ar savām spožajām mašīnām un visi kopistiski laižas no ceļu policistiem. Nav jau nu gluži simulators, taču aizrāva mani – iemiesojos kādā čalī ar sudrabotu Ferrari.

Labi gāja. Braucām visi kolektīvi. Te es priekšā, te – pakaļā. Dažreiz vinnēju, pārējās reizes – zaudēju. Tāda dzīve. Taču kaut kas man tomēr neliek mieru un urda. Tie poliči, maitas! Viņi neļauj mums braukt, grūsta, traucē un spiež uz krūmiem. Kā reizi, piestājās viens tāds man pie pēcpuses kā pielipis. Un viss. Vaļā vairs nelaiž. Un tad vēl tie tekstiņi, ko viņi tur runā savā starpā – "<sixty-four>, I've got your back.", "This boy is done. " vai "I'm ending the pursuit. This guy is gonna kill somebody."

Es nezinu, ko nozīmē pursuit, bet guy jau nu es noteikti neesmu!
Kā man būt? Ko man darīt? Ko teikt Ģirtiņam (viņš man iedeva spēli)? Vai tad, ja nespēlēšu, viņš man nepārmetīs pokémonismu?

Andrīt's, 12