|
Jul. 8th, 2004|11:30 am |
Sveiks Baltā Bebra k-gs.
Vēršos pie Jums ne tik daudz pēc palīdzības, kā pēc padoma. Mani sauc Alvils, esmu dzimis 1978. gada decembrī Jēkabpilī. Uz Rīgu pārcēlos 1996. gadā, kad sāku studēt lietišķajos, tēlniecību. Nespēdams sevi izteikt tēlniecībā, lielākoties pasniedzēju aprobežotības dēļ, sāku interesēties par valodām un 1997 gadā iestājos filologos, somugru valodu katedrā. Pēc gada sapratu, ka valodniecība mani neinteresē un mans patiesais aicinājums ir māksla. Vairāk saskatīju savas izaugsmes iespējas netradicionālajos mākslas veidos, kur cilvēks ražo nevis klišejiskus darbeļus, bet dvēseliski integrētu apziņas plūsmu ar skaņas un gaismas palīdzību. Sākumā darbojos radošajā producentu grupā “Arlekīns”. Diemžēl grupas biedru nesaskaņu dēļ, kas radās dalot honorārus pametu šo kantori. Es sajutu sevī radošo garu, kurš spiedās laukā no manis caur katru poru un dibināju savu mākslas grupu “Malvīne”. Mēs bijām pāris ļoti talantīgu cilvēku – Jeņčs rakstīja dzeju, Justs akomponēja, Marģers veica aranžējumus, bet es nodarbojos ar gaismas efektiem un producēšanu. Diemžēl mūsdienu pelēkā hamburgeru sab-ba nebija gatava pieņemt mūsu mākslu un pasūtījumi bija ļoti minimāli, tāpēc slīgām vislaik finansiālās problēmās, kas mums kavēja iegādāties labāku aparatūru, lai uzlabotu mūsu darbu kvalitāti. Diemžēl finansiālu problēmu dēļ “Malvīni” nācās izformēt. Ar savu aparatūru pievienojos radošajai grupai “Pinokio”. Arī “Pinokio” pārcieta līdzīgu sab-bas vienaldzību kā “Malvīne”, bet šad tad jau mums atļāva uzstāties klubā Depo, cerībā, ka mūs pamanīs kāds no lielo ierakstu kompāniju un producentu grupu menedžeriem. Visas cerības bija veltas, jo lielās kompānijas izrādījās tikpat trulas cik sab-ba un nebija gatavas atbalstīt nekomerciālos projektus. Nožēlojami, ja cilvēki dzēnās tikai pēc komercijas un atstāj novārtā mākslu.
Tas bija neliels epigrāfs manai problēmai. Neskatoties uz lielajām grūtībām manī joprojām kūsā enerģija, idejas un radošais gars. Esmu cilvēks māksla. Es negribu nolaisties līdz šīs nožēlojamās pasaules pelēcībai un mietpilsoniskajām problēmām ar kurām tik pārņemti ir šie nožēlojamie ļautiņi. Nu lūk, kāda mana fane, vārdā Zane, pēc mūsu uzstāšanās Depo uzaicināja mani pie sevis uz mājām. Nu tu jau saproti kā tas turpinājās. Mēs satikāmies vēl kādu pusgadu un tad viņa palika grūta. Vai tu Bebrīt saproti kas tās ir pa šausmām, man nav laika noņemties ar bērnu, man ir jārada māksla, jo patreiz top jauns projekts “Bazilio” un man tiešām nav laika šām laicīgajām problēmām. Zane mani tagad ienīst, viņas tēvs sola man atņemt aparatūru un likt man strādāt viņa ķieģeļu cehā un draud ar tiesu darbiem. Es nezinu ko lai iesāk, esmu izmisumā, šie pelēkie ļautiņi ar savām pelēkajām problēmām man traucē izpausties, es jūtu, ka drīz salūzīšu...
Kā man rīkoties? |
|