| Ciba rada atkarību un tajā ir pārāk daudz pazīstamo |
[Jan. 30th, 2010|11:25 am] |
Un tad kad ir sūdīgi, reizēm jau apnīk piesārņot savu cibu. Cik ta var? It īpaši zinot, ka pēc laika tik un tā es tikšu galā ar savām sajūtām. Tā ir nepieciešamība, ko es spēju veikt, bet ne uzreiz, gribās brīdi paīdēt. Tik daudz jau cilvēki iepazīti no sava draugu loka, ka arī tur negribas rakstīt. It kā es uzprasītos uz žēlošanu. (tumšos zemapziņas kaktos jau vienmēr tā ir, bet vai tad tas jādara apzināti?)
Vot, nav vairs kur likt depresīvus tekstiņus.
Vismaz šodien es jūtos kā kārtīgs īmokids. Auzas piedega un pasaule liekas netaisnīga. Pasākumu pie foršākajiem cilvēkiem ar uz Rīgu neaizbraukšu, kaut gan tas droši vien līdzētu.
Vot. Šobrīd dzīve ir skumja un bezjēdzīga. Tikai šodien es to vēl tā pieļaušu, nevar tač visu laiku savas sajūtas apspiest. |
|
|