| [ | gara stāvoklis |
| | penzij', vo, būs tik' rīt | ] |
Zinies, bebr, a ja nu patiesi tā nolāpītā laime tiek dāļāta tik' caur pazīšanos? Viens dabūt navar? Redz', es te tā iedomājos,
manējais takš ar' bij' laimīgs, kad pie sāniem gulēja mana Marta. Ilgi biju laimīgs. Tagad gan apraku.
Bet tad gan.. Jā, tad gan.. Atvilkos mājā no plītēšanas (tās mums parasti bij' pie nāburga Jāzepa,
mjā.. labi bij'). Nu, tātad pārnāku mājā nākošajā dienā, a šī iestājusies durvīs ar lielo plāti (tajos
laikos jau taisīj' labas, no čuguna, ka atvelk, ta' maz neliksies; tagadiņ gan kaut kādu tur teflonu
smērē virsū, maitas, spēj tik' kasīt nost). Nu, tātad stāv pievārtē un met dusmu zibšņus man virsū.
Jūtu, ka slikti nu būs, bebriņ. Tajos laikos jau sievām bij' kārtīgs krampis – šamējās tak ij
govis slauca, ij sienu pļāva, ij malku skaldīja, ij veco Belarus remontēj'.. A ko ta' citu
darīt, ja vīrišķis žūpu Bērtulis? Nācās. Nu un brūk nu man virsū ar lielo pannu, kārtīgi pa sāniem
nodeva. A es neko, pat patīk, zinies, pretī jau nesitu. Tā jau tie mūsu brāļi no Krievzemes (kas to
svētību, to ugundziru ieveduši) vien runā, ka, ja sit, tātad mīl. Nu, redz. Bet tagad.. Sen jau tie
gadi, kā kārtīgu tēsienu nees' dabūjis.
Tas pats Vilibalds, nedaudz vecāks, vēl turpat |