aptauja - Komentāri

Tīri intuitīvi - man liekas, Tu šauj pareizajā virzienā - bailes. Tās droši vien būtu bailes, ko mēs sauktu par vainas sajūtu, bailes no neapzinātā, mītiskā tēla, kurš mūs bērnībā un citur ir sodījis par slikti-nodarījumiem ar pērieniem vai kā savādāk. Bet tomēr šaubos, ka tajā brīdī domas nestos tik abstraktos tālumos kā cilvēki, kuriem tas ir kultūrvēsturiskais mantojums. Ja es nespētu ar šiem ļaudīm identificēties, droši vien būtu dziļi vienalga. Vismaz tajā pirmajā momentā. Tās būtu tikai bailes norauties pa galvu no kāda, kuram ir pilnīgi vienalga - tas bija tīšām vai netīšām. Un vispār - vainas sajūta droši vien ir kaut kāds pretlīdzeklis mācīšanamies (or vateva - mācīšanās datīvā), jo tajā brīdī, kad to vainas sajūtu paņemam ar visu krūti, izjūtam, iztaustām, izgaršojam visu to situāciju, mēs apgūstam ko jaunu par sevi un citiem un vainas sajūta pazūd. Paliek vien gudrība.