Lūk tas ir paradoks. Lasīt gudras lietas, rakstīt emociju izvirdumus, bet на отрез attiekties domāt par cēloņiem un sekām. Es saprotu ka ir bail no saviem tarakāniem, bet ar tarakāniem var sadraudzēties.
Laikam lōģikas diženais prāts sevi gaismiņā parādīt spēj, tikai noniecinot citus. Nevēlos strīdēties ar smadzenēm, kas cietas kā nenospodrināts marmors.