| Sigur Ros un Gaismas tilti |
23. Aug 2008|00:59 |
Godīgi sakot, nezinu, kas man deva lielāku emocionālo pārdzīvojumu - koncerts vai 1,5 stundu ilgā staigāšana pa Akmens tiltu.
Par Sigur Ros man pilnībā jāpiekrīt ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kolbiri - Arēna Rīga nav īstā vieta un to mūziku ir labāk klausīties izlasītā sabiedrībā. Manī šī mūzika raisīja vēlmi mīļoties, skūpstīties un tā kaut kā. Bet vispār kocerts ar ļoti labu atdevi no māksliniekiem. Un tā kā neesmu nekāds melomāns un vispār neko no mūzikas nesaprotu, tad drīkstu izdvest - vienkārši skaista mūzika, bet ne vienkārša.
Pēc atvadīšanās no draugiem, devos uz krastmalu. Knapi paspēju uz tiem prožekotoriem, kas bija novietoti Daugavas abās pusēs - katrus 3 prožektorus pieskatīja 2 policisti. Devos uz Akmens tiltu un visu ceļu priecājos par dažādiem lukturīšiem, cilvēku izdomu, lai pasargātu vārīgās liesmiņas. Un kad biju tilta vidū, tad sāku meklēt sērkociņus, ar ko no jauna aizdegt nodzisušās svecītes. Un tā nu es to darīju visa tilta garumā. No sērkociņu pilnīgas izmantošanas man pirksti bija melni un bēšīgais kostīms tika apdraudēts.
Un ja es drīkstu būt romantiska, tad es arī gribu iedegties par Latviju. Bet man arī ir vajadzīga sajūta, ka Latvija centīsies sargāt manu liesmiņu vai manu tuvāko liesmiņu. Ka tiks organizēts aizvējš un vajadzības gadījumā atkal tiks meklēti veidi, ar ko liesmiņu aizdegt un kā to visilgāk noturēt. Bet man tādas sajūtas nav. Es gribu degt par Latviju, bet tā var arī izdegt - ātri un nevajadzīgi. |
|