|
6. Feb 2008|00:18 |
Saskaitīju oficiālās darba stundas janvārī un ņemot vērā arī 4 dienu slimības lapu man tikai 152 sanāca. Bet tas viss kaut kādās 18 darba dienās. Tā kā tīri teorētiski es esmu baltais cilvēks.
On the other news - paldies Dievam, ka kaut kādu herņu izslimoju janvāra sākumā, tāpēc gribas domāt, ka gripa mani neķers. Neskatoties uz mammas jautājumiem katru reizi, kad mēs pa telefonu runājam.
Un mammu personīgi es neesmu redzējusi kopš kaut kāda 22. septembra. Tētis vismaz kaut kad ciemos ir bijis. Un mēs dzīvojam vienā valstī.
Šī pārsteidzošā Latvija - mana valsts - drīzāk šokē. Lasīju par to šoferi, kurš savā tālbraucēja fūrē ar jaunām meitenēm veicis netiklas darbības. Lasīju par Dienas Marijas onku, kuram sods nosacīts. Kā tautā smejas - virtuāli sakari, virtuāls cietumsods. Varbūt doma par saviem bērniem tomēr ir slikta. Es nespēšu viņus pasargāt līdz brīdim, kad viņi paši par sevi spēs pastāvēt. Es negribu baiļoties katru reizi no rīta uz skolu tos palaižot. Bet egoistiski jau gribas kādu, kurš vecumā to ūdens glāzi pienes. Vai vismaz parūpējas, ka nokļūstu sakarīgā pansionātā. |
|