| Par daudz emociju |
[8. Jul 2013|02:27] |
Pēdējās nedēļas, nu varbūt 10 dienas, ir par daudz visādu emociju - prieki, bēdas, laime un vilšanās. Es ar tik straujiem ups and downs, liekas, pārāk bieži norauju uz mutes (ir tāds izteiciens vispār?). Kaut kas jau pie manis attīrās un nostabilizējas, bet nu vispār diezgan nežēlīga tā pieredze. A varbūt es vispār tikai gatavojos Latvijai, kas vispār mani sabrauks un sabradās kā buldozers un tā vadītājs ar kirzām.
Mana psiholoģiskā tipa nāves grēks ir bailes (pēc eneagrammas) un tās bailes gan motivē, gan paralizē, bet ne vienlaicīgi. Un tāpēc es tik bieži nesaudzīgi sevi konfrontēju ar lietām/ vietām/ situācijām/ cilvēkiem, no kā es patiesībā ļoti baidos. No malas tas izskatās varonīgi, bet reāli tas man paprasa nenormālus emocionālos resursus. Paldies Dievam par labiem gēniem, jo atbilstoši manam dzīves veidam man jau sen vajadzēja būt ar sirmu galvu, a reāli man tikai pāris sirmi mati ir bijuši.
Diez kāpēc es uz Latviju neaizbraucu ātrāk? Noteikti būtu vieglāk un mazsāpīgāk. Bet mums būs mazohistu programma dubultā. Un vai nu es izdzīvošu, vai arī nē. Dažreiz es tik ļoti gribētu būt normāla :) Lai arī ko tas nozīmētu... |
|
|
| Rotunda |
[8. Jul 2013|14:27] |
|
Es te strādāju dzemdību nama tuvumā un šodien man bija jāapsteidz viens mazs divgadnieks ar tēti, kuri slimnīcā bija zaudējuši attiecīgi mammu un sievu. Es nezinu detaļās viņu stāstu, bet tēva acīs bija visas pasaules skumjas. Tāda personīga traģēdija, jo kurš gan mūsdienās vairs pieļauj iespēju, ka dzemdības var beigties letāli dzemdētājai. Bet var. Cik trauslas tomēr ir tās mūsu dzīvības. |
|
|
| Bērnkopība - dzimumaudzināšana |
[8. Jul 2013|18:51] |
|
Mani ļoti nesagatavotu pārsteidza mazā trīsgadniece, kad mēs ēdām vakariņas divatā un kad viņai bija svarīgi noskaidrot, vai man ir krāniņš (viņai ir 4 brāļi, so she knows the option). Teicu, ka nē. Tad viņa prasīja - a kas tad tev tur ir? Labs mirklis mulsuma, no kā viņa mani izglāba, pārformulējot jautājumu - nu tev ir tāds pats dibens kā man? Apstiprināju, ka jā. Tad lai pārliecinātos vēl sekoja jautājums - tāds kā mammai? Arī tur apstiprināju. Un tā, lai vispār novērstu iespējamos pārpratumus - tev nav tāds dibens kā tētim, ja? Nav gan, atbildēju un tad viņa visa tāda apmierināta ar iegūto informāciju turpināja ēst rīsus ar gaļu. |
|
|