| Par daudz emociju |
[8. Jul 2013|02:27] |
Pēdējās nedēļas, nu varbūt 10 dienas, ir par daudz visādu emociju - prieki, bēdas, laime un vilšanās. Es ar tik straujiem ups and downs, liekas, pārāk bieži norauju uz mutes (ir tāds izteiciens vispār?). Kaut kas jau pie manis attīrās un nostabilizējas, bet nu vispār diezgan nežēlīga tā pieredze. A varbūt es vispār tikai gatavojos Latvijai, kas vispār mani sabrauks un sabradās kā buldozers un tā vadītājs ar kirzām.
Mana psiholoģiskā tipa nāves grēks ir bailes (pēc eneagrammas) un tās bailes gan motivē, gan paralizē, bet ne vienlaicīgi. Un tāpēc es tik bieži nesaudzīgi sevi konfrontēju ar lietām/ vietām/ situācijām/ cilvēkiem, no kā es patiesībā ļoti baidos. No malas tas izskatās varonīgi, bet reāli tas man paprasa nenormālus emocionālos resursus. Paldies Dievam par labiem gēniem, jo atbilstoši manam dzīves veidam man jau sen vajadzēja būt ar sirmu galvu, a reāli man tikai pāris sirmi mati ir bijuši.
Diez kāpēc es uz Latviju neaizbraucu ātrāk? Noteikti būtu vieglāk un mazsāpīgāk. Bet mums būs mazohistu programma dubultā. Un vai nu es izdzīvošu, vai arī nē. Dažreiz es tik ļoti gribētu būt normāla :) Lai arī ko tas nozīmētu... |
|
|
