| No labi apmācīta provokatora par līkpirkstainu spameri |
[14. Jan 2011|23:46] |
Shantel pa tiešām uz mūsu festivālu brauks. Tas maksā nieka 8 tūkstošus eiro. Hmm. Kur lai dabū? Būs laikam atkal ar to vietējo mafiju jārunā.
Vakar Artiomam bija dzimšanas diena un man uznāca lielā sevis žēlošana, ka tad kad viesi jau bija sanākuši, man vajadzēja tā sirsnīgi izraudāties savā istabā, lai acis visu vakaru būtu sarkanas. Bet nekas. Pēc tam saēdos visādus moldāvu gardumus, dzērām tēju, pīpējām nargiles (nu jau mums ir divas), smējāmies un turki dejoja atkal savas dejas - gan mūsdienu, gan senās. Vakara noslēgumā man jau viss patika un es atkal biju laimīga, bet nu man liekas, ka manas organizācijas cilvēki sāk satraukties par manu garīgo veselību. Un ne velti.
Un tā kā alkohols ir dārgāks nekā zālīte, tad trīs reizes drīkst minēt, kā apreibinājās mani dzīvokļa biedri un daži viesi. Nu vispār pēc noteikumiem narkotikas mūsu dzīvoklī lietot nedrīkst, bet nu - jaunība un tālums no mājām dara savu.
Šodien bijām universitātē uz turku valodas skolotājas kursa grupas izrādi-mūziklu "Dzejnieka precības" - teksti un dziesmas no Otomaņu perioda. Pēc tam pamācījāmies turku valodu - sākām arī tulkot tekstiņus. Skolotāja mums uzsauca kūkas un pīrādziņus.
Vakar no Artioma dzimšanas dienas ballītes mājās braucot mūsu koordinators un 2 viņa dzīvokļa biedri cieta negadījumā - pa dienu ceļam bija uzlikts "guļošais policists", bet vēl nekādas brīdinošās zīmes saliktas nebija, tāpēc nesoties pāri šim "slieksnim", busiņš bišku uzšāvās gaisā un aizmugurē sēdošie pasažieri atkrita atpakaļ kā nu kurais, bet nu visiem tādi šādi sasitumi un liekas, ka mūsu koordinatoram muguras nervs tagad tiek spiests, jo viņam sāp ne tikai tiešā sasituma vieta, bet viena kāja līdz pirsktu galiem.
Šajā nedēļas nogalē bija paredzēta itāļu partneru ierašanās, kas atcēlās. Vēl bija paredzēts, ka Buraks caur Rīgu lidos uz Tallinu, uz sagatavošanās mītiņu, bet igaunis galvenais ir salauzis kāju un pasākums atcēlās. Vēl svētdien man būtu jāvada apmācība, bet arī tā atcēlās. Tā mums te ar tiem plāniem iet. Bet nu: Life is what happens between the plans.
Citādāk - es rīt braucu uz Kahramanmarašu, kur esot pasaulē garšīgākais saldējums. Es ceru, ka tur ir arī siltāks nekā pie mums. Un vispār - rīt ir jābūt labai dienai, kaut arī es to neesmu pelnījusi.
Šonedēļ mani iepriecināja dažas sarunas ar LV draugiem, mammas un tēta vēstule, gari e-pasti no Rīgas amerikāņu draudzenēm. Un vispār. Jūtos apmulsusi un laikam pat vairāk nekā pirms 2 mēnešiem. Jā, rīt, starp citu, būs pagājuši jau 2 mēneši, kopš esmu šeit. Ho ho ho. |
|
|