| Pauls Bankovskis "Draugiem LV" Kultūras Diena, 7.01.2006., 6.lpp. |
8. Jan 2006|23:06 |
Par Jevgēņija Griškoveca Kreklu. Bet nu - vispār par kaut ko vairāk vai svarīgāku.
Nu labi - nerakstīšu par rakstu, kas ir par grāmatu. Rakstīšu par draudzību.
Man ir desmitiem paziņu, simtiem kolēģu (ja skaitās 100 - 200) vai cilvēki, ar kuriem es esmu pazīstama un kaut kādā mērā saistīta darba dēļ, bet daži draugi.
Un tad ir cilvēki, kurus es pati esmu ierindojusi paziņu kategorijā, bet viņi mani - draugu. Tad sanāk, ka es esmu draugs cilvēkiem, kas ir mani paziņas. Daži no tiem cilvēkiem ir sociāli izolēti, daži baigie intraverti, daži briesmīgi nesaprasti. Un viņi visi tiecas pēc manas sabiedrības. Bet man ar viņiem tikties un runāties dažreiz ir ļoti smagi - es nevaru neko palīdzēt. Jā, es varu uzklausīt, pamāt ar galvu, bet es nevaru palīdzēt. Un tāpēc es izvairos no tikšanās ar šiem cilvēkiem. (Man visvairāk baida mana bezspēcība.) Un šodien es sapratu, ka šī izvairīšanās ir gandrīz paranoiska. Es eju pa nedaudz garāku ceļu uz mājām, jo tieši šajā laikā kāds no šiem cilvēkiem varētu parādīties tieši tajā ielā, pa kuru man ir izdevīgāk iet. Es baidos pacelt darba telefonu, jo ja nu kāds no viņiem man atkal jautās, kā man iet? Vai arī - vai tiešām es esmu tik aizņemta, ka nevaru atrast laiku, lai satiktos? Nu jā - es esmu slikts cilvēks. Es nespēju būt labs draugs saviem paziņām. Tiem, kuriem es nevaru palīdzēt.
Da labi - ar Bankovska rakstu saistība ir tikai tēmai. Bet nekam vairāk. |
|