| Viktimitāte |
10. Nov 2013|21:48 |
Neesmu pārliecināta, ka tāds vārds latviešu valodā eksistē, bet gan jau. Kaut kādās attiecībās ar cilvēkiem es esmu upuris - vienā vai citādā veidā man dara pāri, man sāp. Ne obligāti no otras puses tas ir apzināti - nu tipa - nezinot, ka tas man var sāpēt. Es kaut kādu iekšēju gļuku dēļ arī neatzīstu sāpes vai pāridarījumu un vēl trakāk - es to pasludinu par jauno "normu".
Un tikai pēc n-gadiem man tagad atnāca atklāsme, ka hei, mosties mans svabadais gars - tu taču ļauj sev darīt pāri. Nu daudzas situācijas ir beigušās, kā nu beigušās un tur nav baigi daudz ko vairs darīt. Bet ir kaut kādas neveselīgas attiecības, kas turpinās un tur es vēl aizvien turpinu būt upuris, kurš piekrīt šai lomai. Un bez šīs atziņas es nevaru pateikt kādam - ei, izbeidz, tas ir sāpīgi. Bet tagad būs labāk. Tagad es zinu, kas es esmu un ka es vairs negribu tas būt.
No šī vīkenda jautrībām. Sens biznesa partneris, ar ko pirmo reizi sadarbojos 1999. gadā un pēc tam ar dažādu intensitāti un projektu ilgumiem vēl esam sadarbojušies ik pa laikam, viesojās Īrijā un mēs kalām plānus vienam nākamā gada pasākumam šeit. Visupirms - mums bija negatīva sadarbības pieredze pagājušajā gadā, tāpēc visupirms man bija bailes, ka ja atkal kaut ko darīsim kopā, atkal būs slikti. Tām bailēm atradu risinājumu - atklātību, so all good. Un tad mēs kopš ceturtdienas ietusējam - gan kopā ar citiem partneriem, gan divatā un man visu laiku ir tāda sajūta, ka man ir jāaizstāvās vai arī ka es atbildu viņam kā prokurora nopratināšanā. Un mani tas tīri fiziski nogurdināja. Es par to pastāstīju savai draudzenei un biznesa partnerei šeit un viņa pēc kopīgas sapulces saka - jā, viņš tev tiešām piesienās un tevi knābā (tātad arī publiski). Un hīta jautājums vakar bija - Are you an Alpha female? Uz ko es atbildēju, ka neesmu nekad par to domājusi. Ja godīgi, es par sevi nedomāju, ka es esmu. Bet es arī neesmu vāja sieviete, un šķiet, ka viņam ir kādas senas traumas no spēcīgām sievietēm, tāpēc viņa agresija pret mani ir tikai aizsargreakcija. Bet tas ir tik stulbi, ka es saprotu - nē, es vairs ar viņu nesadarbošos, kaut arī projektu idejas ir krutas. Man nav problēma pastāvēt par sevi un arī aizstāvēt, ja vajag un uz visiem seksistiskajiem komentāriem es varēju atbildēt tik jaudīgi, ka arī viņam būtu skaidrs, ka nevajag sevi tā pazemot. Bet kaut kādu mistisku iemeslu dēļ es to nedarīju, saglabāju pašcieņu, arī viņa cieņu, bet man tagad liekas - viss ir cauri - es tā nespēlējos. Jo ir daudzi līdzvērtīgi spēļu partneri, kāpēc sevi mocīt. Jā, nu vispār viņš ir kungs ar 60+ gadiem.
Pēc šīm mocībām man vajadzēja šopingterapiju, kā rezultātā dabūju brīnišķīgus apģērbus. Vislielākais prieks par Massimo Dutti vilnas mētelīti. Nevaru teikt, ka es gluži varēju to tagad atļauties, bet vispār man mēteli vajadzēja, tā kā all good. Nauda nāk un iet. Labāk to iemainīt pret skaistām lietām. |
|