| Jauna dzīve |
16. Maijs 2012|23:36 |
Man ir darbs no 28. maija, jo nauda beidzas jau tagad. Bū. Tikko saņēmu rēķinu par īri un tas bija daudz lielāks nekā man patīk. Bū. Ko es domāju 6 mēnešus pēc Turcijas nestrādājot, nezinu, jo šis laiks bez naudas ir nepatīkams. Bet nu - nauda atrod mani dīvainos veidos, tāpēc nav ko kurnēt (vēl nekad makā vai kontā nav bijis mazāk par 3 latiem). Vēl nekad neesmu dzīvojusi badā, tāpēc neticu, ka tagad dzīvošu. Kaut arī - kas nestrādā, tam nebūs ēst. Tā kā - strādāt ir labi.
Darbs, kas atrada mani, nevis es to, ir Rīgā, nevis Dublinā, kā ļoti vēlējos. Bet nu tur visādi pozitīvie punkti, kā, piemēram, varēšu būt klāt uz draudzenes un drauga kāzām jūlija sākumā. Jo šaubos vai no Dublinas uz to weekendu atlidotu.
Savukārt Dublinā savdabīgā veidā ir atrisinājies mājokļa jautājums, kas bija mans lielākais bubulis. Tagad vajag vēl kaulu nelauzošu darbu un uz priekšu.
Vispār interesants ir šis laiks. Dažreiz saņemu atbildes uz savām lūgšanām tik tiešā veidā, ka bail paliek. Bet es zinu, ka tā tam ir jābūt. Bet tik un tā bail.
Kad sākšu strādāt, tad arī varēšu atklāt, cik skaistā vietā es strādāšu. Ja es tur nostrādātu kaut gadu, tad mans lielākais ieguvums no tās darba vietas būtu 6 nedēļu apmaksāts atvaļinājums. Vai tas nav lieliski? Bet ir tā kā ir - nākamā dzīves lielā pietura ir Dublina un, iespējams, vēlāk cita vieta Īrijā, bet tas viss uz salīdzinoši neilgu laiku.
Kā lai iemācas pateikties par visām svētībām un kurnēšanu pārvērst lūgšanās? Grūti šitas nāk, bet es lēnām mācos. |
|