| Aizraujoša svētdiena |
28. Feb 2011|01:37 |
Plāns vai neplāns ledus - tas viss ir sīkums.
Šodien es nokļuvu policijas iecirknī, jo Ilzei nebija līdzi uzturēšanās atļauja un nekāds ID vispār, kā rezultātā mēs netikām vaļā no aizdomām par savu ķermeņu tirdzniecību šeit.
Pilnais stāsts ir šāds. Šodien neaizgāju uz baznīcu, kas bija ļoti slikti, un lai diena pavisam nebūtu izniekota, vienojāmies ar Ilzi doties uz veikalu Metro, kas esot 20 min no mājām. Nu kapēc ne. Ejam, ejam, viss forši. Tad nonākam uz ielas, pa kuras vidu arī ir izbūvēta jaunā tramvaja līnija. Nu un tur nav tāds normāls trotuārs vairāk, bet nu kā teju vai šosejas mala. (Nu kā Jūrmalas šoseja vai Vidzemes, bet vēl Imantā vai Berģos.) Nu un kādam bija licies, ka mēs izskatāmies pēc krievu prostitūtām, tāpēc kāds bija ziņojis policijai. Piebrauc policijas mašīna mums priekšā. Un no tās izlec tādi forši divi policisti ap 45 gadiem. Bet tā agresīvi mums uzdod jautājumu, vai esam no Krievijas, Ukrainas vai Moldovas. Nu neesam. Ko mēs te darām. Nu ejam uz veikalu, ko jau rādām pāri ielai. Viņi izliekas nesaprotam. Nekas. Prasa dokumentus. Es iedodu savējos. Stulbi ir tas, ka mums uzturēšanās atļaujās ir rakstīts, ka esam studenti, kaut arī neesam. Un tad viņi lasa, ka studente. Es saku, ka nu jā. Viņš prasa, kur. Es saku, ka Gaziantepā. Kurā universitātē? Nu Gaziantepas universitātē. Kurā fakultātē? Nu tur es atkal izlikos nesaprotam, jo nu nestudējam jau īstenībā. Grr. Nu un tad izrādījās, ka Ilzei vispār dokumentu nav. Neko. Zvanām Fatiham - mūsu koordinatoram, lai izskaidro, kas mēs esam un ko darām. To viņš arī izdara jaukajiem policistiem. Bet pēc brīža piebrauc otra policijas mašīna ar vēl diviem policistiem un sākas viss no sākuma. Grrr. Vēlreiz zvanu Fatiham, viņš vēlreiz skaidro. Bet šķiet, ka tik un tā nav nekas skaidrs un es jau dzirdu, kā policisti draudzīgi novienojas, ka vedīs mūs uz iecirkni. Hell yeah. Nu nekas. Aizvizināja mūs pa smalko, vēl pie viena krustojuma sabāra kurdu rožu tirgotāju, ka šāda tirdzniecība īsti lāgā nav, bet nu tas vairāk izskatījās pēc tādas pakratīšanas ar pirkstu un viss. Tad mūs vispirms nosēdināja nopratināšanas telpā - ar visu spoguļsienu un tā. Bet tad ienāca policists un pajautāja, vai negribam tēju. Nu kā nu nē. Un tad mūs ataicināja uz dežūrtelpu, kur 4 policisti skatījās futbola spēli, dzēra tēju un laiku pa laikam uzmeta aci lielajam monitoram, kurā varēja redzēt dažbrīd 4, dažbrīd 9 novērošanas kameru redzēto. Tad 15 min pagaidījām un tad jau bija klāt arī Fatihs ar Veysel, kuriem arī piedāvāja tēju un tad viņš vēlreiz stāstīja, kas mēs tādas un ko mēs te darām. Kad tēja bija izdzerta, tad viņš ar Ilzi devās uz mājām pēc dokumentiem, bet es ar Veysel sēdējām pie jaukajiem policistiem un turpinājām dzert tēju. Man bija grūti nesmieties, jo situācija bija diezgan komiska, bet tajā pašā laikā - drusku nopietna arī. Bet atbrauca Fatihs ar Ilzi, dokumenti tika pārbaudīti, viss čiki-piki un šķīrāmies jauki. Tad drusku tādas sakaunējušās par radītajām neērtībām tomēr gardi smējāmies busiņā. Un tālāk jau nokļuvām organizācijā, tur palīdzējām tikt galā ar kandidātu izvēli. Pēc tam devāmies uz pilsētas centru, kur kaut kādā bārā notika studentu ballīte ar mūziku no platēm (nu nē, diemžēl īstas plates nebija, tikai tā laika mūzika). Bija diezgan forši, kaut arī sākumā likās, ka nebūs forši. Nu ieeja tāda padārga mūsu provincei - 15 liras, kur iekļauts arī viens 0,3l alus. 0,5 alus tur maksāja 7 liras. Bet izdejojos labi. Un mums pievienojās arī biroja foršākais kolēģis, kas pasākuma vērtību pacēla par 200 punktiem. Pēc tam draudzīgi devāmies uz Kelebek ēst dārgo (8 liras) Beyram zupu, bet tas bija super forši arī. Un vispār - diena bija laba jo laba. Jo viss labs, kas labi beidzas. Bet nu pa tādām nomalēm es vairs nekad, nekad pat gaišā dienas laikā Turcijā nestaigāšu. Āmen. |
|