| Traumatisma blaknes |
6. Jul 2010|13:31 |
Darbā visi smejas par manu traumatismu. Draugi arī nezina, kā reaģēt - vai tā ir slēpta tieksme uz pašnāvību vai tiešām, tiešām - cirslīgums vulgaris.
Pankūciņu trauma ir sīkums, ja ņem vērā, ka pietūkums uz apakšējām ekstremitātēm ir pieņēmis tādus apmērus, ka potītes nav redzamas un arī visplatākās zandales man sāk spiest. Un pat gulēšana ar kājām virs sirds līmeņa pietūkumu samazināja tikai par 5%. Visi mediķi to ieraugot ķer galvu un saka "bet jums taču nav 5 gadi!" Bišku šuves sāp, bet nu ceru, ka nevērsies vaļā.
Vakar biju 1. slimnīcas poliklīnikā un bija tāda sajūta kā atgriezties ~10 vai pat 15 gadus senā pagātnē. Visa tā reģistrācija, rindas, karstums, patiesi slimi cilvēki un simulanti parastie. Bet mans ķirurgs bija gados jauns vīrietis, manos gados. Šogad šis jau bija trešais jaunais dakteris, ar kuru manas traumas man likušas tikties. Tātad - visi nav aizbraukuši.
Bet mācības ir divas - sauļoties man šogad vairs negribēsies un svešās virtuvēs darboties vēl jo mazāk.
Bet es dzīvošu, vai nu ilgi, vai laimīgi. :) |
|