| Z-svētku dienu atskaitīte |
27. Dec 2009|00:00 |
Esmu atpakaļ no Kuldīgas un Z-svētku balles.
Kuldīgā bija daudz ēdamā (nekā jauna), daudz TV, daudz datora, daudz ģimenes (mamma, tētis, māsa). Kas bija citādāk? Uz dievkalpojumu aizbraucu es viena, nevis ar vecākiem. Mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics runāja labi, bet tomēr baigi izkaisīti, bet uzrunāja mani - par piedošanas nepieciešamību (es pat apņēmos nākamā dienā doties pie ļaunās omas). Braucot no dievkalpojuma forši "uzsēdos" kupenā, bet pietiek ar apziņu, ka bagāžniekā ir īsta sniega lāpsta, lai tomēr sievišķīgās smadzenes atcerētos patiesību par stūres izgriešanu taisni un viss notiek. Vēl Z-sv vakarā mamma izdomāja, ka bez parastajām aktivitātēm noteikti vēl ir jānokrāso mati. Vēl mēs kārtojām sekcijas atvilktnes - vecāki bija pārsteigti uzzināt, cik daudz jauku dārgumu viņiem ir noslēpti. Mēs ar māsu sev netipiski draudzīgi noskatījāmies "The Big Bang Theory" Z-sv sēriju (tā, kur Lenarda māte ar Peniju iedzer). Vēl pārsteidzošā kārtā Somijas irākietis apsveica Z-svētkos un pieteicās atkal ciemos.
1. Ziemassvētkos man tomēr tēvs nelika braukt pie ļaunās omas un māsa ideāli pārstāvēja mūs abas. Bet rīts sākās ar trauksmi - es iepriekšējā vakarā atbraucot no dievkalpojuma tēva mašīnai stūri saslēdzu un nevarēju izdabūt atslēgu ārā. Un šajā rītā izrādījās, ka esmu veiksmīgi sačakarējusi atslēgu. Bet stundas laikā šis jautājums tika atrisināts - paldies Dievam, ka bez metāla zāģēšanas tomēr iztikām. Kamēr māsa un tēvs bija prom es adīju cepuri, ēdu un klausījos, kā mamma pagatavo garšīgāko rasolu pasaulē, izgludināju garo, uz kāzām velkamo kleitu. Un manu sirdi dikti ielīksmoja CNN Heroes apbalvošana - tik daudz interesantu, drosmīgu un tiešām dzīvi mainošu labdarības un attīstības projektu visā pasaulē. Mans mīļākais varonis bija kolumbiešu izcelsmes Kvīnsas skolas autobusa šoferis, kurš pēc darba katru vakaru ar savu ģimeni sagatavo ēdienu 140 bezpajumtniekiem savā virtuvē un brauc ar savu Hillux to izdalīt uz vietām, kur viņi pulcējas. Un tā viņš arī teica - if we all share a little bit, no one will be hungry tonight. Respekts un uvažuha, vobšem. Un vēl es paspēju uzrakstīt daudz apsveikumus īpašiem cilvēkiem. Vienu somu teologu es ļoti pārsteidzu - mēs nebijām kontaktējušies nu vismaz gadus 3 vai 4. Šodien viņš man atbildēja un bija reāli forša sajūta - viss pareizi, man vajadzēja atjaunot kontaktu ar viņu. Savukārt mans vismīļākais krievs aizvien oficiālākus apsveikumus sūta (īstenībā jau neatpaliek no manis), tā kā jāļauj tam visam nomirt galīgi. Tā dzīvē notiek - dažreiz ir grūti palikt vienkārši labiem draugiem. Šņuk.
Savukārt šodien bija manas māsīcas kāzas katoļu baznīcā. Tur pucēšanās, puķu veikalu šturmēšana, bankomātu mocīšana, lai beidzot dabūtu smukas naudas zīmes. Kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ līgava ar līgavaini 20 minūtes nenāca - visi jau cer, ka nu būs kā filmās, bet nu nebija - atnāca, baptistu mācītājs teica sprediķi, katoļu priesteris pieņēma zvērestu, izsniedza laulību apliecību (kā zināms baptistiem nav tiesības likumīgi laulāt). Protams, lai laulības dzīve būtu izdevusies, vajadzēja vienai večai ienākt un laulību dievkalpojuma vidū dzīt ārā kaut kādus kāzu viesus ar tekstu "šī ir mana vieta un es te vienmēr sēžu un man tagad nav kur sēdēt un ko mēs tagad darīsim", lieki piebilst, ka viņai nebija nekāda sakara ar šīm laulībām. Mēs ar mammu paaicinājām to pikto veču savā rindā un viss turpinājās svētā glītumā. Apsveicām jaunlaulātos. Es atbrīvoju vedējmāti no pirmā ziedu klēpja. Un tad jau man bija jāsteidzās atpakaļ uz Rīgu, lai paspētu kaut nedaudz uz draudzes jauniešu balli.
Ballē viss bija smuki - visi sapucējušies, piedomājuši arī par maskām. Īstenībā viss bija forši. Laikam vienīgi par mūziku dejošanai nebija padomāts līdz galam. Bet arī tas bija prikolīgi. Es dabūju balvu "zelta roka" - labāko rezultātu šautriņmešanā. :)
Tagad esmu laimīgi atgriezusies mājās - savās mājās. Un varu doties pie miera.
Bija labi Ziemassvētki. |
|