|
12. Nov 2009|19:55 |
Šī bija drausmīga diena. Telefons zvanīja jau no 10:00. Menedžeris gribēja pabrīdināt, ka man būšot jāraksta paskaidrojums direktoram par kaut ko. Un es tikmēr darba līgumā meklēju kaut vienu vietu, pēc kuras man paredzēts darīt to, par ko man tagad jāskaidrojās. A izrādījās, ka tur vēl tas un šis darbā, ko bez manis menedžeris nesaprot un izdarīt nevar. Es biju laimīga, kad pulkstenis beidzot bija 17:00, lai gan baiļojos par jauniem zvaniem līdz pat 18:00 (jo vakar viņš man zvanīja tikos).
Lai cik no rīta man bija labi, tik ļoti slikti man ir tagad. Man ir slimības lapa un es nedrīkstu neatbildēt uz telefona zvaniem. Kā lai es izguļu savu slimību?
Un alga mani šokēja (baigais kritums salīdzinot ar to, ko saņēmu pirms mēneša). Nākamā vispār būs graujoša, jo ceturto daļu mēneša būšu nogulējusi uz slimības lapas. Bet es turpināšu slimot un šī ir pirmā reize, kad daru to bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Tagad man vajadzēja Operā skatīties Smilšu vīru (dzimšanas dienas dāvana), bet es krekšķu mājās.
Man gribas ēst. |
|