November 9th, 2008

• Sērīgais stāsts par runu
• 11/9/08 11:53 pm
• -Es gribu ar Tevi runāt
  Meitene satraukti paskatījās, bet uzreiz novērsās,. Viņa atkāpās soli sāņus, un izlikās, ka neko nav dzirdējusi
  - Es tikai vēlējos ar tevi nedaudz parunāties – Jaunietis atkārtoja, bet šoreiz viņa balss vairs nebija tik pārliecinoša.
  Meitene izņēma no kabatas mobilo tālruni, iesprauda tajā austiņas un sāka klausīties austiņu radītajos trokšņos.
  - Es vēlos ar Tevi runāt, - Jaunietis bija piegājis klāt sēdošai pusmūža sievietei
  - Bet es negribu, - Bez jebkādām formalitātēm atbildēja sieviete sarkanā cepurē ar vienu uzaci.
  Jaunietis jau grasījās doties pie netālu stāvošās meitenes, kura bija atbalstījusies pret vadītāja kabīni un tukšām acīm skatījās tālumā, bet viņu pārtrauca nepamierinātas pensionāres balss.
  - Kas tie tādi par uzmācīgiem cilvēkiem, neļauj pat vientulībā un klusumā pavadīt dažas pieturas.
  Jaunietis jau pavēra lūpas gribēdams ko iebilst, bet neko nespēdams izdomāt, klusēja. Sajuties apkaunots viņš piegāja pie trolejbusa durvīm un centās neskatīties uz pasažieriem. Tomēr viņš juta kā daudzi acu pāri bija vērsti viņa virzienā.
  Naidīgā pensionāre bija atradusi kādu domubiedru un tagad turpināja analizēt mūsdienu jaunatnes neētiskās uzvedības nianses un kultūras vērtību trūkumu.
  - Kad mēs augām... - Tie bija pēdējie vārdi, kurus viņš sadzirdēja izkāpjot no trolejbusa.
  ( turpinājums )
• 2 commentsLeave a comment