- Sērīgais stāsts par runu
- 11/9/08 11:53 pm
-
-Es gribu ar Tevi runāt
Meitene satraukti paskatījās, bet uzreiz novērsās,. Viņa atkāpās soli sāņus, un izlikās, ka neko nav dzirdējusi
- Es tikai vēlējos ar tevi nedaudz parunāties – Jaunietis atkārtoja, bet šoreiz viņa balss vairs nebija tik pārliecinoša.
Meitene izņēma no kabatas mobilo tālruni, iesprauda tajā austiņas un sāka klausīties austiņu radītajos trokšņos.
- Es vēlos ar Tevi runāt, - Jaunietis bija piegājis klāt sēdošai pusmūža sievietei
- Bet es negribu, - Bez jebkādām formalitātēm atbildēja sieviete sarkanā cepurē ar vienu uzaci.
Jaunietis jau grasījās doties pie netālu stāvošās meitenes, kura bija atbalstījusies pret vadītāja kabīni un tukšām acīm skatījās tālumā, bet viņu pārtrauca nepamierinātas pensionāres balss.
- Kas tie tādi par uzmācīgiem cilvēkiem, neļauj pat vientulībā un klusumā pavadīt dažas pieturas.
Jaunietis jau pavēra lūpas gribēdams ko iebilst, bet neko nespēdams izdomāt, klusēja. Sajuties apkaunots viņš piegāja pie trolejbusa durvīm un centās neskatīties uz pasažieriem. Tomēr viņš juta kā daudzi acu pāri bija vērsti viņa virzienā.
Naidīgā pensionāre bija atradusi kādu domubiedru un tagad turpināja analizēt mūsdienu jaunatnes neētiskās uzvedības nianses un kultūras vērtību trūkumu.
- Kad mēs augām... - Tie bija pēdējie vārdi, kurus viņš sadzirdēja izkāpjot no trolejbusa.
Lēnīgi kārtodams sava mēteļa apkakli jaunietis pārvietojās pa trotuāru un centās nedomāt par notikušo. Bet domas pašas pa sevīm bombardēja apziņu, un nebija atvairāmas ne ar kādiem spēkiem.
-Pagaidi, - Viņš sadzirdēja sev no mugurpuses kādu uzsaucam - Pagaidi, es gribu ar Tevi runāt.
Šo vārdu autore bija tā pati meitene, kas troleibusā balstījās pret vadītāja kabīni. Tagad viņa ātriem soļiem sekoja jaunietim. Tumšie garie mati lokām vēlās pāri pelēkajam mētelim. Viņas seja bija apbrīnojami daiļa, bet šajā dailē bija kas neparasts. Šis sejas skaistums bija raksturīgs 30 gadu vecām fotogrāfijām. Jebkura vecmāmiņa šo meiteni ieraugot nodomātu, ka viņa būtu ideāla sieva mazdēliņam. Bet piepīpētā pilsētas naktsklubā šai meitenei pat neviens netuvotos. Viņas daiļumam laikam trūka seksualitātes, bet iespējams kā cita, no pirmā skatiena to ir patiesi grūti noteikt.
- Es, - kautrīgi novilka jaunietis, -Es, jā, es arī gribu runāt, bet Tu jau laikam to zini.
- Zinu, tagad par tavu vēlmi zina viss trolejbuss – Viņa vairāk neko neteica, tikai nostājās iepretim jaunietim un skatījās viņam pāri plecam.
- Mēs tagad varam lēnām iet, bet Tu vari runāt, vai arī varam stāvēt, kā vēlies.
Viņi klusējot sāka iet pa trotuāru, pagāja neilgs brīdis līdz jaunietis saņēma visu savu drosmi un sāka runāt.
- Es biju sagatavojis runu trolejbusam. Man ir patiešām grūti improvizēt, tādēļ es vienmēr sagatavoju runas dažādām situācijām. Man ir runa trolejbusam, tad man ir runa rindai pēc kino biļetēm, man ir arī runa pie bāra letes blakus sēdošai resnai meitenei, bet diemžēl runu šādai situācijai es neesmu sagatavojis.
- Varbūt mēs varētu iztēloties, ka vēl joprojām esam trolejbusā ?
- Lāābi -, novilka Jaunietis, un sāka stāstīt.
– Es kādreiz biju jauns un dumjš, bet tādi mēs visi kādreiz esam bijuši. Neskatoties uz savu dumjumu es toreiz domāju, ka esmu gudrāks par visiem citiem, pat gudrāks par sabiedriskā transporta konduktoriem. Toreiz konduktori bija krietni slinkāki, viņi nestaigāja apkārt, bet sēdēja uz sava paaugstinātā pjedestāla un gaidīja, kamēr pasažieri viņiem paši pienāks klāt un iedos naudiņu. Daudzi cilvēki tā arī darīja, bet ne es, nē, es biju gudrāks un nekad negāju klāt konduktoriem, es vienmēr centos apsēsties aizmugurē un slēpties no viņu skatieniem. Tas man arī vienmēr izdevās, bet tad parādījās Viņa. Viņa bija čigānu tautības konduktore, kura vienmēr brauca 3. trolejbusa maršrutā. No viņas es slēpos gluži tāpat kā no pārējiem konduktoriem, bet kaut kas nebija kārtībā. Nē, viņa nenāca pie manis prasīt biļetīti, viņa vienmēr Tā jocīgi paskatījās manā virzienā, un mani pārņēma sajūta, ka esmu pamanīts. Dažbrīd pat mani pārņēma vainas sajūta, konduktores taču tikai pilda savu pienākumu, bet es tīra sporta pēc viņai to naudiņu nedodu, es taču patiesībā varu atļauties to nelaimīgo biļeti iegādāties. Bija jau par vēlu, man vienkārši pietrūka drosmes doties līdz viņai un nopirkt biļeti. Viņa taču zināja, ka es šmaucos, un man bija bail, ka viņa varētu pateikt ko ļaunu.
Vienu dienu, kā parasti, es iekāpu 3. trolejbusā, apsēdos aizmugurē, sāku lasīt grāmatu, un nepievērsu uzmanību nevienam citam pasažierim, kur nu vēl konduktoram. Un tad notika kas šausmīgs, šis notikums gan ilga tikai pāris sekundes, bet man atmiņā tas ir iesēdies vairāku minūšu garumā. Es sadzirdēju smagus soļus, sīcošu elpu un sajutu sēra smaku gaisā. Viņa stāvēja man blakus ar savām dzeltenajām acīm skatoties man tieši sejā. Šis skatiens bija neizturams, es nezināju ko darīt, izmisumā sāku meklēt sīknaudu, lai norēķinātos par biļeti. Es izstiepu roku viņas virzienā, tajā turot nepieciešamo naudiņu. Bet viņa jau bija pazudusi. Čigānu tautības konduktore jau bija apsēdusies savā pjedestālā un rokās ņurcīja biļešu paciņu.
Kopš tās reizes man ir uzlikts lāsts, visi konduktori mani neieredz. Smaidīgas konduktoru večiņas ieraugot mani iekāpjot uzreiz pārvēršas par asinssūcēju briesmoņiem. Viņas cenšas mani apšmaukt un neizdot visu atlikumu. Viņas vienmēr mani lamā, ja es nedodu kādam pensionāram vai māmiņai vietu. Un viņas visas skatās uz mani ar tādām pašām dzeltenām acīm, lai es baidītos. Labi, ka tagad tramvajos un trolejbusos biļetes ir jākompostrē, man vairs nav bīstami ar tiem braukt. No autobusiem es gan izvairos.
Viņi gāja kādu brīdi klusēdami, līdz meitene ierunājās.
- Es nezinu Tavu vārdu, kā Tevi sauc ?
- Mani sauc dažādi, bet Tu vari izvēlēties kā mani saukt, tam patiešām nav nekādas nozīmes.
- Es nosaukšu Tevi par Spuļģīti. Labi, tas bija joks, labāk saukšu par Otto, man tā būs vieglāk atcerēties.
- Otto, skan labi, - Jaunietis gan sevišķi nebija apmierināts ar jauniegūto vārdu, viņa būtu labāk paticis, ja viņš tiktu nosaukts par Viedrunīgo, vai par Kautrīgo, kaut kā tā.
- Es varu Tev pastāstīt runu, ko esmu sagatavojis daiļajai veikala kasierei veikalā, kad nav neviena klienta piektdienas vakarā.
- Es to labprāt noklausītos kādu citu reizi. Man pašlaik ir jāiet, bet mēs vēl tiksimies, es to zinu Otto.
Un tā arī viņa aizgāja, vairs neteikdama ne vārda. Otto vēl brīdi noskatījās viņai nopakaļ līdz meitene pazuda aiz pagrieziena, bet tad pagriezās un devās pretējā virzienā. Es taču nevēlos, lai viņa padomā, ka es mēdzu meitenes izsekot.
Jaunietis turpināja lēnām pārvietoties pa trotuāru, dziļi iegrimis savās domās par svarīgo un nesvarīgo. Viņš pat nepamanīja kā garām braucošajā autobusā kāda sieviete ir burtiski piespiedusi degunu pie loga un naidīgām acīm lūr jaunieša virzienā. Ja Otto būtu pagriezis galvu autobusa virzienā viņš visticamāk pat spētu izlasīt šiltīti uz šīs sievietes jakas. Tā vēstīja: „Līga Kalniņa, Konduktore”