|
|
|
Septembris 6., 2015
14:02
Savas pusdienu sviestmaizes es notiesāju, vai nu civilizēti, sēžot uz soliņa Alsteras krastā, skatoties uz kuģīšiem un zosīm, vai arī savā purviņā. Arī civilizēti sēžot uz soliņa un skatoties uz pīlēm, kas peras pa pārpurvojošos dīķi. Purviņā man patīk labāk, jo ir nomaļāk un vienreiz man pat iekoda dundurs.
Sēžu, ēdu un un jūtu, ka uz mani kāds skatās. Uzmanīgi pagriežu galvu. Netalu stāv zivju gārnis. Tā nu viens uz otru skatāmies, es pārlaimīgi tiesāju savas sviestmaizes, viņš sastindzis līdz ceļiem ūdenī un īgni uz mani blenž, kā jau tie ūdensputni, kā gārņi un dumpji mēdz blenzt, kad maskējas un gaida, kad nelūgtais ciemiņš aizvilksies prom. Garām pabrauc viens ritņbraucējs, otrs. Nekas netrauce mūsu mieru un blenšanu.
Velku no kabatas telefonu, lai gārni nofotogrāfētu, un tad piebrauca tantes...
- Vai tu jau viņu esi redzējusi?, - jautaja viena savai normālakai draudzenei.
- Nē.
- Vai! Redz kur viņš ir!
Tante lec nost no ričuka un centās nofotografēt gārni.
- Vai tu jau esi redzējusi, kā viņš ķer zivis?
- Nē.
- Lūk tā.
Rāda, kā gārnis ķer zivis. Divritenis nogāžas. Gārnis aizlaiža. Es ielieku telefonu kabatā.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
