|
|
|
Novembris 1., 2018
05:11
Es meitai pateicu, ka es cīnīšos, pat ja viņa būs izaugusi. Jo ko mēs zinam, cik viņi cilvēku dzīves izpostījuši, tikai lai neatzītu savas kļūdas? Es zināju, ka tā notiek Zviedrijā, es zināju, ka tā notiek Anglijā, es vienmēr lasīju ziņas avīzēs, ka te Vācijā tā nenotiek. Izrādās, ka ziņas netiek publicētas. Un es vienmēr domāju, ka atrodos brīvā valstī. Izrādās, ka tā bija ilūzija. Un cik cilvēku dzīves vēl tie nelieši ir salauzuši un cik vēl gatavojas salauzt?
|
06:10
Un bērns slims. Ko tad tagad neviens nesjrien uz Don Carloss villu un nebrēc, ka matiņi nemazgāti, mutītei lūpiņas sakniebtas, dibentiņu māmiņa nav noslaucījusi? Ak viņa pati sevi apkopj? Ak jau liela? Ak jā, galvenais bija no mātes izolēt. Cik cēls mērķis nacistu garā.
|
10:04
Phe, pieslēdzu visu pa tiešo caur USB, izprintēju, parakstīju, ieskanēju un aizūtīju. Citādi gaidīt līdz nākamajai nedēļai, kamēr atnāks Joahims un stundām rūterim adresi mainīs nav nekāda prieka. Vismaz viens darbs no kakla nost.
|
13:38
Uztaisīju brangu Tom yum zupu. Drusku par asu sanaca, bet laba.
|
14:03
Tagad saposīšos sarkanā mētelī no Rīgas modēm un braukšu nodot aploksni uz pastu, lai put tā zeme, kā mani gandrīz izputināja.
|
17:00
Sakarā ar bērna aizvešanas gadadienu uztaisīju vienu skandālu. Šoreiz tika vienai arābietei.
Vajadzēja nopirkt bērnam zeķubikses (Kur tas Sozialamts un tētuks, kuri nerūpējas, nu tā kā nemaz?). Gribu iebraukt stāvlaukumā, mums tur tagad daudzi pa paņēmuši no atvaļinājuma brīvdienas starp vakardienu un nedēļas nogali, un ko tad dara vācieši brīvdienās? Protama lieta, ka iepērkas. Uz iebraucamā ceļa labajā pusē jaunuve, kurai mati ap burciņu, lakats pāri, stāv baksta telefonu. Divi puišeļi, kuriem viss noriebies sēž uz ceļa. Es gaidu, kad varēšu pa kreisi nogriezties, aiz manis krustojumā arī gaida, riteņbraucēji pabrauc, jaunuve nejūtas traucēta, sīkie pa ceļu vārtās.
Izlaidu autiņus no stāvlaukuma ārā un uzmanīgi pabraucu varzai garām. Mūlāpe tik blisina savas pielīmās skropstas un nemaz nejūtas traucēta. Allahs tak šamo sargā, šai pofig, nu tjipa kā svētā govs Samauskiene.
Izkāpu no autiņa, vienā rokā konverts, otrā atslēgas ar piekariņu pret ļaunu aci, mīļotā dāvana. Gāju šķindinādama atslēgas. Govs vēl turpat. Cītīgi baksta telefonu. Noprasīju vai viņa ir pusidiote, ka tur tā stāv. Protas, šī to pašu noprasīja atpakaļa. Bet vismaz ar saviem knēveļiem aiztenterēja špiļkās pāri ceļam uz Penny stāvlaukumu.
Jo viņa dara? Neko. Apdzemdējusies, pusi dienas veido savu sasuku ap burciņu, otrajā dienas daļā vazājas ar sīčiem pa bodēm pētot par ko vakarā varētu uzkļančīt vecim naudu, citādi nabagam seksis nespīd.
Nu neko, apskatījos skapīti priekš rūtera, nopirku zeķubikses un podiņu ar dzeltenām krizantēmām.
|
|
|