|
|
|
Decembris 24., 2015
11:14
Vakarā iesim uz baznīcu. Kas man nepatik baznīca ir garie sprediķi, kuriem neredz ne galu ne malas un vēl, šķībā dziedāšāna. Es pati dzeidāt nemāku, velku līdzi un, ja man blakus kāds dzied skaļi un pārliecinoši, bet šķībi, tad man arī aiziet purvā. Reizēm no malas paklausoties, liekas, nu kā tā var dziedāt. Ir gan smieklīgi, gan bēdīgi reizē.
Te stāsts par ciema kori un Henriku un Hilegardi. Abi bija no Silēzijas un zināja daudz jauku tautasdziesmu no tās puses. Cik pareizi viņi tautasdziesmas dziedāja nav zināms, bet korī viņi dziedāja šķībi, toties skaļi. Normāli būtu viņus no kora izslēgt, bet ciemā tas nav tik vienkārši. Henriks un Hilegarde bija ciesi labi cilvēki, gan vecos, vientuļos ļaudis apmekleja, gan aizveda pie dakteriem, ja bija tāda vajadzība. Hilegarde pat apvainojās, kad kora vadītaja palūdza viņu nostāties aizmugurējās rindās. Ta nu Henrijs un Hilegarde turpināja dziedāt ciema korī, kurš gan zaudēja māksliniecikajā ziņā, bet uzvarēja cilvēciskajā.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |