|
|
|
Decembris 28., 2011
12:30
Ieguvu autovadīšanas tiesības. Beidzot!
Un ko šajā sakarā vēlos teikt. Ja kādam no jums vēl to nav un vinš domā, ka gan jau, tad es aicinu to darīt tomēr pēc iespējas agrāk. Jo, kaut man patiktos domāt, ka mēs ar gadiem kļūstam daudz gudrāki un skaistāki, tad autovadišanas sakarā, vismaz manā gadījumā, tas nebija pamanāms.
Pirms sāku mācīties, kaut kur internetā izlasīju, ka braukt mācīšanās ilgums atkarīgs no vecuma, tātad jātrenējas tik stundas, cik attiecīgam indivīdam gadu plus veel divas trīs. Es, protams, neticēju. Bet nācās vien noticēt. Sāku mācīties no maija un 21.12.2012 noliku eksāmenu. Tiesa, jūlijā un augustā bija pārtraukums. Tad, kad redzēju, ka obligātajām 14 akadēmiskajām stundām nepietik, pamācījos vēl pie viena instruktora. Tas bija svētīgi, bet tomēr ne pietiekoši. Ak, šie agrie rīti, 100 km līdz pilsētai, kurā bija paredzams likt eksāmenu līdz ar to ari macīšanās notika tur!
22.12 man bija lidmašīnas biļetes uz Hamburgu, nedēļu iepriekš instruktors mani pieteica uz eksāmenu, bet iespēja bija tikai 23.12. Man jau nolaidās rokas. Zvanīju un lūdzos, un saņēmu atļauju likt 21.12. Lieki piebilst, ka nebūt nejutos droša par to, ka nolikšu. Var teikt, ka pārbaudi nokārtoju pa ceļam uz lidostu. Nebiju perfekta, bet lielas ziepes arī nesavārīju. Bet tomēr silti iesaku, negaidiet līdz pirmspensijas vecumam, kā es. Mēģiniet! Tas nebija viegli, bija ineteresanti.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |