|
|
|
Novembris 19., 2004
12:28
Vakarnakt atcerējos kā mēs mīlējāmies uz Krasnokamenkas klints lēzenajā pusē. Melno zaru rakstu pret pelēcīgajām debesīm. Mūs novēroja.
Žubīte, erickiņš, sarkanrīklīte? Visdrīzāk jau sarkanrīklīte. Viņā nāca tuvāk un tuvāk un mēs sastingām, cerībā, ka pienāks pavisam klāt un viņa nāca un nāca, spurdzot starp akmeņiem un zariem. Kad viņā bija pusmetru attālumā, paņēmu fotoaparātu un noklikšķināju, taču aizlaidīsies. Nē. Tad ieslēdzu zibspuldzi un nozibināju. Putniņš teju jau uzlaidās uz rokas. Un tad kāds no mums paskatījās pulkstenī. Līdz autobusam 10 minūtes! Pa kaklu, pa galvu skrējām lejā uz ciematu, lai paspētu uz sagrabējušu, bet veiklu "gaziku", kas ciku, caku izveda mūs pa ceļu serpentīniem. Atceros, ka skrienot bija īpaša - lidojoša sajūta, tādas vieglas tirpas pa visu ķermeni. Bet nez, kur palika sarkanrīklīte?
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |