|
|
|
Novembris 17., 2004
13:27
Es ķiķinu armijas parādes laikā , komentēju valstsvīru runas un himna man izsauc nelabu dūšu.
Atceros. Pirmajā gadā, kad svinēja 18. novembri, to pašu sarkano karogu strēmeles, kas bija rotājušas Oktobra svētku parādes, bija izkarināti tajās pašās vietās ar tādu pašu pompu, pat nepārkrāsotas, tikai balta auduma gabaliņš piestiķēts pa vidu. Svētki, kuriem vajadzēja būt sirsnīgiem, kā sagaidot mājās mīļu, sengaidītu draugu no trimdas, izvērtās par tukšvārdības, baltu krūtežu un lēto dimantu spīdināšanas svētkiem.
Esmu piedzīvojusi divu ideoloģiju nomaiņu. Jūs neticēsiet, bet bija laiks, kad es pusaudža vecumā domāju, ka padomijā (Atvainojos, Padomju Dzimtenē) piedzimt ir liela veiksme un ar līdzjūtību domāju par tūkstošiem jeņķu, franču, Kenijas un Burundija bērnu, kuriem nav kritusi šī laimīgā loze. Amerikas rente ar saviem košļenēm un krekliņiem? Cik sīki! Māja, kur dzīvojusi vectēva ģimene? Nevajag būt materiālistam! Un tad pirmsatmodas laiks, kad viss rūga un brieda, kad slāpstošas ausis sadzird brīvības vārdu. Šī vārda dēļ esmu stāvējusi pretī automātu stobriem. Tiešā nozīmē. ( Un vai divdesmitgadīgi skuķi, rādīja svētsvinīgus ģīmjus, kad jauni un zaļi, tikpat, cik viņas, džekiņi, klausot pavēlei, pagrieza pret viņām ieročus? Protams, mēs smējāmies, un ķiķinājām un, nav ko izlikties par varoni, ļoti labi zinājām, ka neviens neuzdrošināsies izšaut. ) Un tad, kad 92. gadā Strasbūrā stāvot pretī Eiro parlamenta ēkai ar domu - arī mēs esam eiropieši. Atkal pieklājīgu francūžu policistu ķēdes ielenktas ( kaut kā veicas man ar tām ķēdēm :)), vai mēs stāvējām svētsvinīgiem ģīmjiem? Mēs tvērām mirkli, jo zinājām, ka iespējams mums tāda izdevība, būt Eiropas sirdī vēl ilgi netiks dota.
Un tagad varat saukt mani par nulli, varat saukt par nepieklājīgu, kaitinošu un sistēmā neiederošu. Bet es smiešos, jo man sāp. Varbūt nesmiešos par to pensionēto, bet ducīgo veci zemessarga formā, kas slepus norij asaru. Bet par ultrahiperpseidonacionālistiem gan. Padod tik šurp!
Spāņu sakāmvārds bilst, ka zobens cērt, karātavas kar, bet ielu dziesmiņās nokauj visātrāk. Protams, ne valstī, kur gods nav samērāms ar maka biezumu un krēsla mīkstumu. Bet tomēr.
To pateikusi es pieceļos un ierindas solī, kā jau karojošam pacifistam pieklājas, dodos prom no kompja :)
|
|
|