|
|
|
Jūlijs 13., 2004
08:00
Krītošas jasmīnu ziedlapas maigas
kā baltas asaras uz tava vaiga
kad ar savu muļķību sists tu stāvi...
|
12:17
Man jau liekas, ka saukli, ka cilvēkam dikti jāmīl pašam sevi ir izdomājuši tirgoņi un reklāmisti, lai nogrūstu vēl kādu pretcelulīta krēma burciņu, uppermaigos žilešu asmenīšus un tamlīdzīgi. Cilvēks jau mīl sevi defaultā un parādiet kādam, kas deklarē ka tā nedara, kolektīva fotogrāfiju, kurā arī viņš būtu redzams. Kuru pirmo ar acīm viņš meklēs?
Tātad mēs sevi mīlam, mīlam ar visu savu sirdi un dvēseli, mīlam no matu galiņiem līdz pat papēžiem, mīlam ar visiem saviem netikumiem un trūkumiem. Dažreiz mēs neesam ar sevi apmierināti, dažreiz pukojamies uz sevi, dažreiz sevi nosodām, bet tas neizslēdz sevis mīlēšanu. Un sauklis, ja tu sevi nemīlēsi, tad citi tevi nemīlēs arī sakņojas egoismā, jo kamdēļ tik liela vajadzība, lai citi tevi tik makten mīlētu?
Man tomēr patīk rindas, ko izlasīju sen sen vienā mazā grāmatiņā, tiesa, tā gan bija par amerikāņu karavīriem Vjetnamā un bija piesūkusies ar sarkanām idejām, kā labi paēdis dundurs.
"Nedomā par sevi un tu iegūsi sirdsmieru." Protams cits jautājums, vai sirdsmiers mums ir vajadzīgs.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |