|
|
|
Jūlijs 11., 2004
10:21 - Liktenis
Manas meitiņas auklīte, kas mūs reizēm palaiž brīvsolī, ir vāciete no Drēzdenes. Plānprātīgā uzlidojuma laikā (nu vismaz "Lopkautuve Nr.5" jau visi esam lasījuši) viņa izglābās, bet ieraudzījusi savas mātes sašķaidīto līķi metās, kur acis rāda, aizklīda krievu zonā, ubagoja maizi, reiz viņai durvis atvēra viena ē... žīdiete: "Indi tev, ne maizi!". Nonāca Kēninsbergā, izbēga no čurkām izvarotājiem, tad Lietuvā. Strādāja par kalponi, pāris mēnešu laikā iemācījās lietuviski. Tad Latvijā, atkal nelegāls darbs, pases ta nebija, viņas vispār nebija. Beidzot, kad atklājās, ka viņa bija - stūra māja, cietums, Sibīrija. Sākumā ne vārda nezināja krieviski, sāka ar lamāšanos. Uzsaucot kriminālai barvedei: "Pašla na pizdu!", varen sasmīdināja viņu. Tā labprāt pamācīja kā ir pareizi. Vēlāk atpakaļ. Tik smalki jau nezinu, kas un kā. Pases joprojām nebija. Izdevās dabūt mirušas sievietes pasi, apmēram tajā vecumā. No tā laika viņai ir cits vārds. Varēja sākt strādāt legāli, par pastnieci, par trauku mazgātāju, par apkopēju. Draugi aizgāja bojā atstājot vairākus mazgadīgus bērnus. Viņā paņēma mazāko, dažus mēnešus veco. Izaudzināja, divdesmit divu gadu vecumā viņš aizgāja bojā autoavārijā, mašīnu vadīja viņa brālis. Tagad ir pagājuši desmit gadi. "Es kārtīgi piedzeršos", viņa teica. Viņai problēmas ar alkoholu, reizēm viņa mānās, viņai ir 72 gadi. Bet, kaut arī vienmēr citus esmu pamācījusi, nepieņemt darbā draugus, es viņai ļoti uzticos.
Ak,jā. Pusmūžā esot, Haide uzzināja, ka viņas māte vēl joprojām ir dzīva. Bombardēšanas laikā mamma bija aizdevusi savu mēteli vienai nepazīstamai sievietei.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |