|
|
|
Jūlijs 10., 2004
11:10
Esmu Švilpaste un gaidu savu katastrofu. Tādu kārtīgu, pietiekoši baisu, tādu sitienu pa saules pinumu un belzienu pa pieri, lai dzirksteles nošķīt un top skaidrāks skats, lai beigtos gadsimtus paaudžu paaudzēs līdzi vilkusies amnēzija.
Neciešu zaļo aktivitātes, pēc manām domām tās ir neētiskas un bezjēdzīgas. Tāda ogļu grābšana ar rokām, tāda sēšanā ugunskurā, cerot to nodzēst. Pagruzd, pakūp, izdedzina bikšu dibenu un šamie bļaudami skrien pa pasauli, citu smieklu pavadīti.
Trauslais līdzsvars, kas tiek saglabāts dod visgudrajam Homo, Zelta teļa pielūdzējam, defaultajam sliņķiem un ērtību kārotājam ļauj dzīvot pašapmierinātā apziņā, ka viss būs kārtībā. Bāc - vēl pāris rūpnīcās, šņirks - daži tūkstoši meža hektāru, pastkastītes pieslānītas ar nevajadzīgām papīra driskām, kas prezentē, slavē, pamāca. Aiz katras lapelēs, lēni sulo tikko cirsta koka stumbrs, smaržo svaigas skaidas, tipogrāfijas krāsa atkal iekrāso upju ūdeņus, drīz zaļus, drīz zilus, drīz sarkanus. Skaisti. Krāsaini. Kā varavīksne.
Tādēļ, zaļie, norimstiet. Beidziet bļaustīties, uzsaukt, aicināt pievienoties konvencijām. Nost ar filtriem un attīrīšanas iekārtām, vairāk autiņu un debesskrāpju.
Esmu Švilpaste. Kur katastrofa?
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |