|
|
|
Aprīlis 16., 2007
11:23
Par smaidīšanu autobusā. Iekāpa tāds lādzīgs onka un es viņam uzsmaidīju. Un sāka likties, ka nebūs labi, jo viņš uzreiz bija gatavs runāties, pie tam tik atsaucīgi, ka es, kaut gan nesen paziņoju, ka, ja būs vēl kāds vīrietis manā mūžā, tas būs tādas lādzīgs onka, kas spēj novērtēt kopā būšanas prieku, uztaisīju akmeņcietu ģīmi un sāku stingi skatīties logā. Nu, drusku tērēts man onkulīts likās. (It kā pati nebūtu tāda.)
Nākamā epizode. Slāju mierīgi uz māju, un pie autobusa pieturas atkal viens onka, nu bomzītis fundamentālais, ar pāsistu seju, atbalstījies sēdēja uz zemes. Sauca ,nepaej garām, palīdzi! Palīdzēju piecelties. Kā tad, tā jau domāju. Nelaida onka man roku vaļā. Neko darīt uztaisīju atkal akmens ģīmi un stingrā, zemā, paklusā, bet izteikti skaidrā tonī, kas nepazīst iebildumus (absolūti nesievišķīgs, der tikai riebīgām priekšniecēm, jebšu pulkvežleitinantiem), noskaldīju: "Roku vaļā palaidiet!" Nostrādāja. Tā ar tiem onkām.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
