![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
OK, OK, pierunājāt. Ierakstīšu ari es ko par šo tēmu. Netaisos rakstīt sīku atstāstu un uzskaitīti visus muzejus, kur pabijām. Tāda tipa rakstu darbi ir līdzīgi cits citam kā ūdens lāses. Pieminēt vēlos tikai divas nianses, kas vakara gaitā man iekrita prātā visdziļāk.
1. Čiža dzīvesstāsts. Šī ekspozīcija ir aplūkojama iekš Naivās mākslas muzeja Andrejsalā. Tas ir kādas rīdzinieces Irīnas Piļķes pašas zīmēts dzīvesstāsts. Gan ainiņas no kara, slimnīcām, dzīves laukos un ikdienas pilsētā. Tas bija gluži kā izlasīt cilvēka dienasgrāmatu - visas viņas svarīgākās atmiņas un mūža pavērsieni bija izklāstīti mazajos rāmīšos. Līniju, rūtiņu vai vnk tīru lapu klades, burtnīcas, vēstules bija vnk ņemtas, ieskenētas un hronoloģiskā secībā izliktas apkārt telpai. Vienkārši, bet aizkustinoši.
2. Blaumaņa vēstules. Memoriālie muzeji parasti ir vietas, kuras apmeklē tikai garlaikotas skolnieku grupiņas vai ari tūristi, bet tad ari tikai laukos garām braucot ieraudzītu 'makintoša' zīmi izpētot. Ari man ikdienā ij prātā neienāk doma 'lūk, varētu aiziet uz [ielieciet vārdu te] memoriālo dzīvokli', tādēļ nospriedām, ka būtu grēks neapmeklēt šo muzeju, ja tāpat tam garām jāiet. Bet nu te es atdzīšos, ka īstenībā memoriālie muzeji man patīk. Tur gan nav vareni antīki auto, vai interesanti sarūsējuši zobeni, vai izbāsti dabas eksponāti, kā ari embriji formalīnā, ko simtiem cilvēku ik gadu muzeju naktī triecas redzēt bariem vien, tur nav, bet šajos te dzīvokļos ir tāda intimitātes sajūta, kad tev ir ļauts ielūkoties kāda cilvēka dzīvē. Tas ir gluži kā aiziet ciemos pie kāda drauga, nonākt šī cilvēka privātā teritorijā un itkā iepazīt šo rakstnieku/gleznotāju/dzejnieku/mūziķi personiski. Tad nu Rozentāla un Blaumaņa memoriālajā dzīvoklī ka suvenīru varēja paņemt kādu no pārlocītām lapām, kur iekšā bija vai nu vēstule vai nu dzejolis, kas nu kuram trāpījās. Es dabuju vēstuli, ko Blaumanis rakstījis brālim. Man liekas, sen jau tie gadi aizgājuši, kad cilvēki rakstīja Tādas vēstules. Itkā ikdienišķiem sīkumiem pilna, bet caurstrāvota ar mīļumu un emocijām. paraksts - 'Tavs Rūda'. :)
1. Čiža dzīvesstāsts. Šī ekspozīcija ir aplūkojama iekš Naivās mākslas muzeja Andrejsalā. Tas ir kādas rīdzinieces Irīnas Piļķes pašas zīmēts dzīvesstāsts. Gan ainiņas no kara, slimnīcām, dzīves laukos un ikdienas pilsētā. Tas bija gluži kā izlasīt cilvēka dienasgrāmatu - visas viņas svarīgākās atmiņas un mūža pavērsieni bija izklāstīti mazajos rāmīšos. Līniju, rūtiņu vai vnk tīru lapu klades, burtnīcas, vēstules bija vnk ņemtas, ieskenētas un hronoloģiskā secībā izliktas apkārt telpai. Vienkārši, bet aizkustinoši.
2. Blaumaņa vēstules. Memoriālie muzeji parasti ir vietas, kuras apmeklē tikai garlaikotas skolnieku grupiņas vai ari tūristi, bet tad ari tikai laukos garām braucot ieraudzītu 'makintoša' zīmi izpētot. Ari man ikdienā ij prātā neienāk doma 'lūk, varētu aiziet uz [ielieciet vārdu te] memoriālo dzīvokli', tādēļ nospriedām, ka būtu grēks neapmeklēt šo muzeju, ja tāpat tam garām jāiet. Bet nu te es atdzīšos, ka īstenībā memoriālie muzeji man patīk. Tur gan nav vareni antīki auto, vai interesanti sarūsējuši zobeni, vai izbāsti dabas eksponāti, kā ari embriji formalīnā, ko simtiem cilvēku ik gadu muzeju naktī triecas redzēt bariem vien, tur nav, bet šajos te dzīvokļos ir tāda intimitātes sajūta, kad tev ir ļauts ielūkoties kāda cilvēka dzīvē. Tas ir gluži kā aiziet ciemos pie kāda drauga, nonākt šī cilvēka privātā teritorijā un itkā iepazīt šo rakstnieku/gleznotāju/dzejnieku/mūziķi personiski. Tad nu Rozentāla un Blaumaņa memoriālajā dzīvoklī ka suvenīru varēja paņemt kādu no pārlocītām lapām, kur iekšā bija vai nu vēstule vai nu dzejolis, kas nu kuram trāpījās. Es dabuju vēstuli, ko Blaumanis rakstījis brālim. Man liekas, sen jau tie gadi aizgājuši, kad cilvēki rakstīja Tādas vēstules. Itkā ikdienišķiem sīkumiem pilna, bet caurstrāvota ar mīļumu un emocijām. paraksts - 'Tavs Rūda'. :)
bet arsenāla padomju mākslas izstāde bija diezgan ok. un rindas bija nenormāli iespaidīgas o.O