Zete akal muldās

zetinja

28.2.09 14:34

No manis sanāktu ļoti labs klaidonis. Es varu gulēt visur vienlīdz saldi. Vakarnakt darbā uz grīdas par to pārliecinājos. Salocīt šalli pagalvī, ietin kājas svārkos, pārējo sevi pončo un aijā žūžu ka nemetas.

• 3 raksta
• ir doma

• agzas

  28.2.09 19:41

  

  darbā jau silts...

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • zetinja

    28.2.09 20:21

    

    Uz grīdas guļot ar laiku tā vairs nešķiet

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

• mikijpele

  1.3.09 22:14

  

  Pēc šīs definīcijas es jau sen esmu klaidonis :D:D:D Reāls klaidonis...
  
  Es nezinu un nesaprotu,
  Ko grib no manis šis liktenis.
  Par kādu nozieguma sodu
  Viņš manim ciest ir nolicis.
  
  Man nav ne Tēvijas, ne mājas,
  Ne vienas viet`s, kas mīlē man`.
  No rīta cēlies, aunu kājas,
  Dievs zin, kur vakars pienāks man.
  
  Iekš divām skaistām, zilām acīm
  Es biju reiz iemīlējies.
  Bez gala skaistas bij` šīs acis,
  Bez gala es tās mīlēju.
  
  Un tā, un tā, un tā es klīstu,
  Un tā es mūžam klīdīšu.
  Es miera vietas nepazīstu,
  Kas laime ir – to nezinu.
  
  Es nespēju vairs aizmirst skuķi,
  Dēļ tās es mūžam sērošu.
  Pirms miris būšu, vēl es teikšu:
  «Es tevi aizmirst nespēju.»
  
  Es staigāju gar upes malu
  Un viļņu dejā noskatos.
  Es lūdzu nāras, lai tās manī
  Reiz manas sēras vieglotu.
  
  Es nezinu un nesaprotu,
  Ko grib no manis šis liktenis.
  Par kādu nozieguma sodu
  Viņš manim ciest ir nolicis.
  

  • Atbildēt