muldēšana - ir divas lietas, kas man neliek šodien mieru, jo nesaprotu

1. kāpēc cilvēki, kuriem ir problēma, vēršoties pie tā, kas problēmu radījis/atrisinās, vnk tupa lamājas, neklausās tajā ko saka, lai atrisinātu problēmu un pēc tam rupji nomet klausuli? problēmu taku neatrisināsi ar baurošanu? tā baurošana tik mazliet nervus nomierinās, bet taku ne jau atrisinās problēmu - nāksies taku zvanīt tik un tā? un ja arī uzņēmumā ir pasarežģīta/noteikta kārtība kādā šī problēma tiek risināta, kur ir problēma to visu fiksi izdarīt, jo tas aizņemtu tik pat daudz laika cik tā baurošana pa telefonu!? to zvanu jēga ir risināt radušos problēmu vai ar vnk izlielīt savu lamuvārdu krājumu? neloģiski man.

2. kā tas nākas, ka mani šeiten pieņēma? ir taku zināms, ka eksistē uzņēmuma iekšējais psiholoģiskais tur kkas, karoči, kad pieņem cilvēkus, kas ir līdzīgs pārējo darbinieku raksturiem. nu piemēram, tik pat atkraktīvs kā citi utt. es patiesi neatceros kur man kas šito stāstīja, bet esmu novērojusi, ka tāds patiesi eksistē - uzņēmuma darbiniekiem ir kopīgas intereses, ieradumi, uzskati utt.- tik kkā tas ka es spēju komunicēt ar pērējiem un ar viņiem izveidot foršas attiecības nenozīmē, ka es esmu tāda kā viņi. tāpēc ik pa laikam aizdomājos, nu lap pirmajā reizē, laikam tās manas dīvainības neizlauzās uz āru, bet tomēr strādājot kopā ar mani taku var manīt, ka mans domu gājiens, dzīves stils, uzskati un citas lietas, kas ietekmē ko es daru un kā es daru ir savādāks nekā pārējiem maniem kolēģiem, un lielāka plaisa starp mani un pārējiem ir tā, ka es ar savu mazo bagāžu viņu uzvedību nereti uzskatu par neloģisku un reizums pat atļaujos nosaukt par stulbu (gadījumos, ka es zinu, ka manus argumentus viņi sapratīs). jaunos darbiniekus viņi pieņem atbilstoši uzņēmuma iekšējām psiholoģiskajam tur kkam (ja vispār tas saucas psiholoģiskais), tad kur ar mani ir nošāvuši greizi, vēl ar vien nav sapratuši ka kkas nav tā (ja pat man tas jau labu laiku ir pielecis) un pacieš manus izteicienus, rīcību? lūk par tām manu rīcību, kas reizums atļaujas skaļi nokritizēt apkārt notiekošo patiesi brīnos, jo vienīgais ko esmu saņēmusi pretī ir hm... ja nopieni viņi vnk stāv un smaida.