muldēšana - tas ko es gribētu pateikt viņai, bet laikam tomēr neteikšu

patiesību sakot domāju par to visu laiku. un nedaudz sapratu vienu lietu tu mainies, kad esi ar mani un kad esi kopā ar viņu. atšķirība ir vnk kolosāla.
toreiz sēžot divatā es teicu pilnīgi to pašu ko teicu vakar, bet kkā toreiz tu to uztvēri normālāk un pat ar nelielu nožēlu, bet šoreiz tavu agresiju es pilnīgi nesaprotu. lai gan varbūt patiesi nedaudz pāršāvu pār strīpu.
toreiz mēs, par to runājot, nonācam pie slēdziena ka viņš uz to reaģē pārak asi. tevi neviens neredz un visi skumst pēc tevis. neviens tev nav teicis ka tas ir tāpēc ka tev ir attiecības. mēs visi tās respektējam un respektējam arī to, ka ne vienmēr tu vari būt kopā ar mani vai mums. taču, ja tu sāc sūdzēties par to, ka liene tev nepalūdza atbraukt viņai līdz uz bērēm, liekās jau nedaudz apsurdi, jo visas iepriekšējās reizes tu esi viņai atteikusi. manuprāt, jebkuras attiecības ir jākopj, ja tu vēlies tās saglabāt. ja vēlies saglabāt labākās draudzenes attiecibas ar lieni, tad tev viņai ir vismaz jāpasaka, ka tagad mazāk tiksieties vai kko citu. tu viņu atšuj un liene to uztver kā tavu nevēlēšanos ar viņu draudzēties. protams, tajā brīdi viņa meklē citu cilvēku. pagadījos es, kurai tajā mirklī nebij ko darīt un lienes piedāvājums par filmas vakaru likās vilinoši. nākamajā dienā notika tas, kas notika.
patiesi žēl, ka viss ir noticis tieši tā kā tas ir noticis. un tas viss vāras manā galvā un ir padomā darīt turpmāk varētu likties par stulbumu, bet es to darīšu, jo varbūt tikai tā tu kko sapratīsi
starp citu kalvis ar pauli nav nekādi dižie rādītāji. kalvis vnk ir vienalga. viņš nejaucas citu dzīvē. un paulis. eh... paulis ir kkas mistisks un ej nu un sazini ko un kad viņš domā. bet tu viņā klausies. klausies tālāk, bet manuprāt ne pie kā laba tas nenovedīs.
un starp citu man patiesi nu jau ir interesanti cik ilgi tu to morālo teroru no pindriķa puses izturēsi, lai gan tas nevarētu turpināties, jo neviena no mums tavā dzīvē nebūs, vienīgi nāksies redzēt mani, jo es vēlos satikt savus vecākus, bet par tām tikšanās reizēm es kko izdomāšu.
patiesību sakot, patiesi brīnos, kā tu patiec to morālo teroru. es kko biju uzskatījusi, ka neļausi sevi tā iespaidot un terorizēt, bet acīm redzot ir kkas, kas tev liek to visu paciest un tas nav saprotami man. nu bet neko.
pēdejā gada laikā arī esmu ievērojusi, cik abas esam izmainījušās un nemaz vairs nepazīstam viena otru. zini ko, man patiesi ir žēl un skumji par to, bet vai tev vispār ir kkādas emocijas (laikam vairāk interesējos par nožēlu vai skumjām), kas tevi pārņem pēc visa šī?