muldēšana - 12. Augusts 2008

5. septembris - mans aiziešanas datums
sajūta tomēr tāda jocīga.
ir par ko padomāt...

par to aiziešanu jūtos makten jocīgi.
es zinu ka esmu ziņkārīga un mani interesē citu viedoklis par dažādām notiekošajām tēmām, bet te valda tāda kā emocionālā ziema. visas emocijas apsnigušas un tu tās neredzi. to laikam es nesapratīšu. protams, ka vainu es sāku meklēt sevī, bet es nekādīgi nespēju saprast.
variants ir pilnīgā interešu nepārklāšanās, ko uztveru kā vienu no labākajiem variantiem un reālākajiem, bet tomēr iekšas kņudina viss notiekošais.
man nevajag, lai man iztaujā, bet ir tāda sajūta ka ir vienalga. uzmanības trūkums? vells viņ zin.

es atceros, ka pirms laika, kad es ķēros pie savu kolēģu kārtīgas iepazīšanas un ņēmos savus novērojumus piefiksēt, lai pēc tam redzētu kā viss mainās, man viens anonīmi komentāros rakstīja, ka ar tādu cilvēku kā ar mani nevēlētos kopā strādāt vai arī kkā tā līdzīgi un mums izvērtās neliela diskusija par manu personīgo viedokli un par to kā es redzu savus darba kolēģus. protams, ka kko tādu dzirdēt nevienam nav patīkami, bet es sapratu, ka nevar tač izpatikt, ja tas cilvēks ar mani nevēlētos strādāt, tad nu ceru, ka pateiktu man to skaidri ar acīs, ka esmu viņam netīkama, jo... (man makten patīk ja tādas lietas argumentē. man laikam vispār patīk argumenti) ar laiku turpinot viņus iepazīt es pārstāju uztraukties par to, ka nespēju atrast kopīgu valodu, jo mums nav nekā kopīga. tā man liekas. un atceroties to toreizējo diskusiju es esmu sapratusi, ka viedoklis man ir mainījies tikai par vienu kolēģi. par pārējiem tas ir praktiski tāds pats tik ar minimālām izmaiņām un uzskatu, ka tas nav mainījies, jo tā arī nav bijusi iespēja to darīt. praktiski tik viens cilvēks man vispār ir ļāvis man sevi kaut nedaudz iepazīt. par vēl vienu kolēģi nespēju neko pateikt, bet es viņu makten cienu. es pat viņu nepazīstu un nekādīgi nespēju saprast, kāpēc man pret viņu ir tāda cieņa un tas ir KKAS! vinreiz sarunājoties ar viņu es ļoti ieklausījos viņa teiktajā - tas gandrīz kā tu runātu ar autoritāti savās acīs.
rezumējot visu manis vēlamteikto (es arī ceru, ka anonīmais komentētājs ar lasa) es uzskatu, ka nav notikusi šo prakstiski 9 mēnešu laikā nekāda savsatrpēja iepazīšanas un komunikācija ar ir bijusi minimāla, tāpēc ar varbūt ar mani te kāds nevēlētos strādāt, jo maz iepazīstot cilvēkus - tev rodas tikai virspusējs viedoklis par cilvēku, kāda man ir radies par saviem kolēģiem.
visa šitā sāpe - nespēja saprasties ar kolēģiem - arī ir viens no lielajiem iemesliem kāpēc es vēlos aiziet.

tā nedaudz papētos apkārt notiekošo un padzirdot visu notiekošo man sāk likties, ka pasaule aiz garlaicības un apnicīgās inflācijas sāk jūgties, tāpēc sāk notikties visādas, piedodiet, muļķības, kuras tad nu to pasauli izklaidē.

nop atsaucīgi cilvēki, kas ir aizņemti ar darba lietām. ja iesi klāt un kko prasīsi tev palīdzēs.
eta es apjuku. ir lietas, kas tomēr manos uzskatos par cilvēkiem ir mainījušās. un vispār šitas viss ir vārīšanās pašai savā sulā.