muldēšana

šķiltavas ar bērnu aizsardzību ir domātas tam, lai bērni nevarētu ar tām spēlēties, nevis lai es apmēram 5 minūtes censtos piepīpēt savu kāroto cigareti un nespētu to izdarīt.
mocīju ar to gāzes padevi, bet tā arī nekas man galu galā neizdevās. es pēc vecuma neesmu bērns, lai gan par prātu varētu vēl pastrīdēties.

pirmkārt - visas brīvdienas ir/tiek pavadītas palīdzotcitiem mājas darbos. vakar visu dienu pindzelējām lienei istabu šodien minkas vecākiem palīdzam pārvakties

otrkārt - es nespēju saprast kāpēc cilvēki ir kopā, ja neredz attiecibām nākotni. tik tiešām tikai kvalitatīva sexa dēl?

treškārt - mazgājot matus es sapratu, ka tie ir baismīgi gari! es zinu, ka agrāk man bij vēl garāki, bet nu pēc matu nodzīšanas jau tagad mana puikgalviņa man liekas gara.

ceturtkārt - ir fantastiski ka pieskarties minkam ir tik ļoti patīkami. pat ja tikai aizskaru viņa roku vai pieeju vnk samīļot, pieglausties. sajūta ir neaprakstāma un fantastiska.

piektkārt - ne tikai es bet ari manas draudzenes ir atzinušas, ka man vīrietis ir lielisks un fantastisks. man nevajag lai viņas ta domātu, jo ne jau viņām ar viņu ir jābūt kopā, bet tā sajūta, kad klausies tādus vārdus, ir patīkama. pie tam es par to domājot, skatos uz viņu un saprotu, ka viņš ir vēl fantastiskāks. laime

pa gaisu, gaisu, gaisu...
es šodien esmu kā pa gaisu.
izstaigājusies, sauli izbaudījusi, un mākslinieku satikusi, par viņa vēlamo modeli kļuvusi

par to aiziešanu jūtos makten jocīgi.
es zinu ka esmu ziņkārīga un mani interesē citu viedoklis par dažādām notiekošajām tēmām, bet te valda tāda kā emocionālā ziema. visas emocijas apsnigušas un tu tās neredzi. to laikam es nesapratīšu. protams, ka vainu es sāku meklēt sevī, bet es nekādīgi nespēju saprast.
variants ir pilnīgā interešu nepārklāšanās, ko uztveru kā vienu no labākajiem variantiem un reālākajiem, bet tomēr iekšas kņudina viss notiekošais.
man nevajag, lai man iztaujā, bet ir tāda sajūta ka ir vienalga. uzmanības trūkums? vells viņ zin.

es atceros, ka pirms laika, kad es ķēros pie savu kolēģu kārtīgas iepazīšanas un ņēmos savus novērojumus piefiksēt, lai pēc tam redzētu kā viss mainās, man viens anonīmi komentāros rakstīja, ka ar tādu cilvēku kā ar mani nevēlētos kopā strādāt vai arī kkā tā līdzīgi un mums izvērtās neliela diskusija par manu personīgo viedokli un par to kā es redzu savus darba kolēģus. protams, ka kko tādu dzirdēt nevienam nav patīkami, bet es sapratu, ka nevar tač izpatikt, ja tas cilvēks ar mani nevēlētos strādāt, tad nu ceru, ka pateiktu man to skaidri ar acīs, ka esmu viņam netīkama, jo... (man makten patīk ja tādas lietas argumentē. man laikam vispār patīk argumenti) ar laiku turpinot viņus iepazīt es pārstāju uztraukties par to, ka nespēju atrast kopīgu valodu, jo mums nav nekā kopīga. tā man liekas. un atceroties to toreizējo diskusiju es esmu sapratusi, ka viedoklis man ir mainījies tikai par vienu kolēģi. par pārējiem tas ir praktiski tāds pats tik ar minimālām izmaiņām un uzskatu, ka tas nav mainījies, jo tā arī nav bijusi iespēja to darīt. praktiski tik viens cilvēks man vispār ir ļāvis man sevi kaut nedaudz iepazīt. par vēl vienu kolēģi nespēju neko pateikt, bet es viņu makten cienu. es pat viņu nepazīstu un nekādīgi nespēju saprast, kāpēc man pret viņu ir tāda cieņa un tas ir KKAS! vinreiz sarunājoties ar viņu es ļoti ieklausījos viņa teiktajā - tas gandrīz kā tu runātu ar autoritāti savās acīs.
rezumējot visu manis vēlamteikto (es arī ceru, ka anonīmais komentētājs ar lasa) es uzskatu, ka nav notikusi šo prakstiski 9 mēnešu laikā nekāda savsatrpēja iepazīšanas un komunikācija ar ir bijusi minimāla, tāpēc ar varbūt ar mani te kāds nevēlētos strādāt, jo maz iepazīstot cilvēkus - tev rodas tikai virspusējs viedoklis par cilvēku, kāda man ir radies par saviem kolēģiem.
visa šitā sāpe - nespēja saprasties ar kolēģiem - arī ir viens no lielajiem iemesliem kāpēc es vēlos aiziet.

5. septembris - mans aiziešanas datums
sajūta tomēr tāda jocīga.
ir par ko padomāt...