Viņi
Maijs. 15., 2008 | 10:05 am
Telpā ienāca Viņi. Viss kļuva mākslgi laimīgs, saskanīgs, romatisks. Varēja sajust mākslīgu mīlestību.
Viņas seja – bez izteiksmes. Lai gan ir kopā ar cilvēku, kuru apgalvo dikti mīlot, viņas sejas izteiksme neizstaro itin neko.
Viņš melns, tievs un stalts seko Viņai. Arī viņa sejas izteiksme neizsatro ierastās iemīlējušos puiša grimmases.
Viņi bij tikko atgriezušies no kkurienes svarīga, bet svarīgāka Viņai likās Viņu saruna. Muļķīga saruna par Viņa kreklu. Tas neesot celts goda vietā. Saruna pātrūkst, jo Viņš, kā nozūd istabā, kur nodarbojas tikai ar Viņiem abiem zināmām lietām.
Viņa apsēžas pie galda. Seja nemainīga. Paņem cigareti un piepīpē to. Cenšas runāt par kko, bet nevar. Prātā rosās domās par to vai Viņa ir laimīga. Viņa viņu mīl, jo viņa klātbūtnē jūtas kā princese, Viņš to lutinot, esot uzmanīgs utt. Tomēr viņa zin, ka vēlme dzīvot ar viņu kopā bij uz piecām minūtēm, bet pēc tam nācās to Viņam ļaut – ievākties pie sevis. Tagad viņas seju klāj ilgas. Ilgas pēc tām lietām, kas bij tiem, ko šodien redzēja parkā. Viņa it kā samierinājās ar savu „laimi”. Viņai nekas cits neatlika.
Viņa bij atkarīga no Viņa. Ja Viņš aizies Viņai nāksies pārdoties verdzībā, kas pēc patreizējās situācijas galīgi Viņai nepatika. Protams, arī Viņš Viņai kko liedz. Viņai nākas lūgties to cigareti, jo Viņš naudu nedod. Tomēr Viņa apjēdz ka visā citā Viņa var būt spēcīgāka par Viņu. Vajadzēs Viņa aizdzīs Viņu pakaļ vienalga kam, kas Viņai sakārosies. Viņš ies, Viņš skries, lai tik Viņai atnestu, bet Viņas sejas izteiksme nemainās.
Gar sienām ir Viņu bildes. Skaistas bildes pie ezera, jūras, lidlauka, kur ir abi Viņi. Mākslīgi radītas bildes. Lai Viņiem un visiem pārējiem liktos, ka viss ir kārtībā, Viņi it laimīgi iemīlējušies.
Viņa domā, bet tā arī pie Jā vai Nē nenonāk. Dodas pie Viņa.
Viņas seja – bez izteiksmes. Lai gan ir kopā ar cilvēku, kuru apgalvo dikti mīlot, viņas sejas izteiksme neizstaro itin neko.
Viņš melns, tievs un stalts seko Viņai. Arī viņa sejas izteiksme neizsatro ierastās iemīlējušos puiša grimmases.
Viņi bij tikko atgriezušies no kkurienes svarīga, bet svarīgāka Viņai likās Viņu saruna. Muļķīga saruna par Viņa kreklu. Tas neesot celts goda vietā. Saruna pātrūkst, jo Viņš, kā nozūd istabā, kur nodarbojas tikai ar Viņiem abiem zināmām lietām.
Viņa apsēžas pie galda. Seja nemainīga. Paņem cigareti un piepīpē to. Cenšas runāt par kko, bet nevar. Prātā rosās domās par to vai Viņa ir laimīga. Viņa viņu mīl, jo viņa klātbūtnē jūtas kā princese, Viņš to lutinot, esot uzmanīgs utt. Tomēr viņa zin, ka vēlme dzīvot ar viņu kopā bij uz piecām minūtēm, bet pēc tam nācās to Viņam ļaut – ievākties pie sevis. Tagad viņas seju klāj ilgas. Ilgas pēc tām lietām, kas bij tiem, ko šodien redzēja parkā. Viņa it kā samierinājās ar savu „laimi”. Viņai nekas cits neatlika.
Viņa bij atkarīga no Viņa. Ja Viņš aizies Viņai nāksies pārdoties verdzībā, kas pēc patreizējās situācijas galīgi Viņai nepatika. Protams, arī Viņš Viņai kko liedz. Viņai nākas lūgties to cigareti, jo Viņš naudu nedod. Tomēr Viņa apjēdz ka visā citā Viņa var būt spēcīgāka par Viņu. Vajadzēs Viņa aizdzīs Viņu pakaļ vienalga kam, kas Viņai sakārosies. Viņš ies, Viņš skries, lai tik Viņai atnestu, bet Viņas sejas izteiksme nemainās.
Gar sienām ir Viņu bildes. Skaistas bildes pie ezera, jūras, lidlauka, kur ir abi Viņi. Mākslīgi radītas bildes. Lai Viņiem un visiem pārējiem liktos, ka viss ir kārtībā, Viņi it laimīgi iemīlējušies.
Viņa domā, bet tā arī pie Jā vai Nē nenonāk. Dodas pie Viņa.