muldēšana

Viņa pateica īsi: „Vajag parunāt, bet ne pa telefonu.” Pēc tam saprata, ka nevarēs tomēr runāt. Viņš ir te un grib Viņu. Liekas jocīgi. Divas dienas Viņa zvana un zemtekstā min, ka nav labi.
Orto par Viņu runāja. Izteicās diezgan interesanti. Viņai Orto patīk jau sen, bet Orto negrib viņu,tāpēc Viņa izvēlas Viņu. Viņai bail, ka paliks viena. Viņa sev teica, ka Orto ir jāaizmirst un jābūt laimīgai ar Viņu. Viņš pret Viņu izturas kā pret princesi un Viņai tas patīk. Viņas bailes palikt vienai remdē Viņa mīlestība. Viņa to nejūt. Tas tik un tā nav tas ko viņa vēlas. Orto Viņu iedvesmo. Pēc nakts ar Orto Viņa jūt sevī iedvesmu rakstīt, darīt, būt laimīgai, tikai Orto uz to visu ir vienalga. Orto paspēlējas un Viņa izliekas, kas nesaprot. Labāk palikt ar rozā brillēm, kas vēlāk nokrīt nekā tām vispār nebūt un brīdī, kad Viņa ir ar Orto, saprastu, ka tas ir tikai paša Orto vēlme būt ar kādu kopā un mīlēties.
Viņai sāp gan par sevi gan par Viņu. Par sevi Viņa domā, bet nezin kā rīkoties un darīt. Viss jau ir noticis. Sapņi jau Viņiem ir. Viņa negrib tos pazudināt. Viņai patīk, ka arī Viņai ir ar kādu sapņi. Tomēr, ja tas būtu Orto!
Viņš jūtas mazvērtīgs. Viņam vienmēr ir bijušas pašnovērtēšanas problēmas. Viņas draugi ir pārāk labi un Viņš toklātbūtnē jūtās kā nulle. Viņš nespēj viņus pārspēt bravūrība, atraktivitātē. Reti rod kontaktu. Pie tam Viņš redz, ka Viņa raujas pie viņiem. Viņš nespēj to izturēt. Viņš ir greizserdīgs, bet Viņa aiz prieka redzot savus draugus reizēm pat aizmirst par Viņu. Tajā brīdī notiek sprādziens, un, kā jau ierasts pasākumos, Viņi sastrīdas, salamājas, sadiršas. Viss pēc tam atkal ir OK. Tāpēc Viņš ir izdomājis, lai nestrīdētos, Viņš Viņu aizvilks no visiem Viņas foršajiem draugiem. Tad Viņš jūtas drošībā. Viņa visu laiku ir kopā ar Viņu un Viņa draugiem. Viņiem ir citas sarunas tēmas, kas saistās ar Viņu un Viņa draugiem.
Kādu laiku viss ir labi. Viņas draugi saprot, ka Viņai nav laika un neuzmācas. Viņa skumst. Viņš jūtas drošs. Viss ir labi līdz brīdim, kad Viņu ikdienā iejaucas atkal jau draugi. Viņš ir izmisumā un sāk atkal nervozēt. Tā visa rezultātā Viņi atkal sastrīdas. Pēc tam viss kā parasti ir ok. Tā vismaz liekas Viņam.

Telpā ienāca Viņi. Viss kļuva mākslgi laimīgs, saskanīgs, romatisks. Varēja sajust mākslīgu mīlestību.
Viņas seja – bez izteiksmes. Lai gan ir kopā ar cilvēku, kuru apgalvo dikti mīlot, viņas sejas izteiksme neizstaro itin neko.
Viņš melns, tievs un stalts seko Viņai. Arī viņa sejas izteiksme neizsatro ierastās iemīlējušos puiša grimmases.
Viņi bij tikko atgriezušies no kkurienes svarīga, bet svarīgāka Viņai likās Viņu saruna. Muļķīga saruna par Viņa kreklu. Tas neesot celts goda vietā. Saruna pātrūkst, jo Viņš, kā nozūd istabā, kur nodarbojas tikai ar Viņiem abiem zināmām lietām.
Viņa apsēžas pie galda. Seja nemainīga. Paņem cigareti un piepīpē to. Cenšas runāt par kko, bet nevar. Prātā rosās domās par to vai Viņa ir laimīga. Viņa viņu mīl, jo viņa klātbūtnē jūtas kā princese, Viņš to lutinot, esot uzmanīgs utt. Tomēr viņa zin, ka vēlme dzīvot ar viņu kopā bij uz piecām minūtēm, bet pēc tam nācās to Viņam ļaut – ievākties pie sevis. Tagad viņas seju klāj ilgas. Ilgas pēc tām lietām, kas bij tiem, ko šodien redzēja parkā. Viņa it kā samierinājās ar savu „laimi”. Viņai nekas cits neatlika.
Viņa bij atkarīga no Viņa. Ja Viņš aizies Viņai nāksies pārdoties verdzībā, kas pēc patreizējās situācijas galīgi Viņai nepatika. Protams, arī Viņš Viņai kko liedz. Viņai nākas lūgties to cigareti, jo Viņš naudu nedod. Tomēr Viņa apjēdz ka visā citā Viņa var būt spēcīgāka par Viņu. Vajadzēs Viņa aizdzīs Viņu pakaļ vienalga kam, kas Viņai sakārosies. Viņš ies, Viņš skries, lai tik Viņai atnestu, bet Viņas sejas izteiksme nemainās.
Gar sienām ir Viņu bildes. Skaistas bildes pie ezera, jūras, lidlauka, kur ir abi Viņi. Mākslīgi radītas bildes. Lai Viņiem un visiem pārējiem liktos, ka viss ir kārtībā, Viņi it laimīgi iemīlējušies.
Viņa domā, bet tā arī pie Jā vai Nē nenonāk. Dodas pie Viņa.