vnk muld
« previous entry | next entry »
Jun. 11., 2008 | 03:36 pm
oms: optimisma miers
Jau pēdējās pāris dienas manu prātu nomoka tikai viena lieta? Ko es vēlos darīt? Viss ir kārtībā izņemot vienu lietu, kas acīmredzot mani grauž no iekšienes un neļauj izbaudīt dzīvi un priecāties par notiekošo.
Vienā gudrā grāmatā lasīju, ka mazam bērnam ir jāļauj izmēģināt visu, lai tas spētu piegušā vecumā izlemt, kas viņam patīk un kas ne. Lai bērns apzinās savas spējas un vēlmes. Nevarētu teikt, ka mani vecāki uz to slinkoja. Sūtīja mani uz pulciņiem pēc skola. Esmu sapratusi adīt māku un man tas patīk. Dejot māku, man pat ir dabiska ritma izjūta un man tas patīk. Zīmēt patīk, bet pietrūkst pašas iztēles, tāpēc kopijas taisīt izdodas, bet ja pašai uz savu galvu kkas jāzīmē, tad tas beidzas ar neko, jo nezinu kur vilkt līniju un kā. Dziedāt neesmu mēģinājusi. Esmu gājusi korī, bet nu tas tā. Balss it kā man esot, tā daudzi man esot teikuši, bet noturēt toni nemāku un negribu būt par dziedātāju. Esmu gājusi teātrī, bet tā priekš manis ir pasaule, kur paslēpties un iemācīties labas lietas. Esmu gājusi estētikas skolā, kur modelēju, veidoju no māla, nodarbojos ar floristiku un nu jau aizmirsu ko vēl. Bet tas viss ko nosaucu ir tikai hobiji, ar kuriem laprāt nodarbotos pēc sūri grūtas darba dienas. Runa ir par profesiju. Tās man nav. Nav pat idejas ko un kā es vēlos.
Neesmu es nemaz tik veca, lai tagad jau startētu uz urrā, bet ja jau mani tas satrauc, tad ir kkas ar to jādara. Apmierināta ar patreizējo savu stāvokli neesmu.
Tāpēc nedaudz paštukojot par šo tēmu, nolēmu, ka es varētu darīt to, ko bērnu psihologi iesaka darīt ar bērniem. Ļaut sev izmēģināt pēc iespējas vairāk, lai tad arī saprastu ko un kā es vēlos. Profesijas izvēle prasīs noteikti arī kkādas zināšanas, tāpēc man priekšā ir garš mācību un izzināšanas ceļš.
Vēl esmu sapratusi, ka dzīvošana pašplūsmā nu ir novedusi mani līdz šim stāvoklim. Man nav pilnīgi un galīgi nekādas pašdisciplīnas. Ir tikai viena katru darba dienu no 8 – 18 esmu darbā. Tas ir pienākums. Pārējais viss kkā pats no sevis iegrozās un notiekās. Kkas uzpeld vai kkas vnk iešaujas prātā un līdz ar to viss arī notiekās. Viss tiek plānots pēdējā brīdi. Spontāni. Nava slikta dzīve. Patīkami ir izbaudīt to.
Pilnībā dzīvot pēc plāna ar baigo sevis disciplinēšanu es galīgi nevaru. Nu tad jau es nojūgšos. Vnk nevajag pārspīlēt ne ar pašplūsmu ne ar disciplinēšanu. Vajag mēra, ber to, manuprāt, neviens nav zinājis un gan jau es arī drīz nonākšu kkāda galējībā. Vēl ir tas, ka ir jāsparot man pašai sevi. Pieriebies komplekost. Kā jau teicu, redzu visus citus, tikai ne pati sevi. Ir variants. Palūrēt uz savu suni. Saka takš, ka suns ir saimniekam līdzīgs. Varbūt tad kko sapratīšu?
Vispār manī jau labu laiku mājo tāds optimisma miers. Nesatraucos par to galīgi. Lai gan šīs sajūtas man ir svešas man tās patīk. Cenšos ar tām aprast. Doma par sadzīvošanu ar šādu mieru mani iepriecina.
Nesatrauc mani pasaulīgās būšanas.
Vienā gudrā grāmatā lasīju, ka mazam bērnam ir jāļauj izmēģināt visu, lai tas spētu piegušā vecumā izlemt, kas viņam patīk un kas ne. Lai bērns apzinās savas spējas un vēlmes. Nevarētu teikt, ka mani vecāki uz to slinkoja. Sūtīja mani uz pulciņiem pēc skola. Esmu sapratusi adīt māku un man tas patīk. Dejot māku, man pat ir dabiska ritma izjūta un man tas patīk. Zīmēt patīk, bet pietrūkst pašas iztēles, tāpēc kopijas taisīt izdodas, bet ja pašai uz savu galvu kkas jāzīmē, tad tas beidzas ar neko, jo nezinu kur vilkt līniju un kā. Dziedāt neesmu mēģinājusi. Esmu gājusi korī, bet nu tas tā. Balss it kā man esot, tā daudzi man esot teikuši, bet noturēt toni nemāku un negribu būt par dziedātāju. Esmu gājusi teātrī, bet tā priekš manis ir pasaule, kur paslēpties un iemācīties labas lietas. Esmu gājusi estētikas skolā, kur modelēju, veidoju no māla, nodarbojos ar floristiku un nu jau aizmirsu ko vēl. Bet tas viss ko nosaucu ir tikai hobiji, ar kuriem laprāt nodarbotos pēc sūri grūtas darba dienas. Runa ir par profesiju. Tās man nav. Nav pat idejas ko un kā es vēlos.
Neesmu es nemaz tik veca, lai tagad jau startētu uz urrā, bet ja jau mani tas satrauc, tad ir kkas ar to jādara. Apmierināta ar patreizējo savu stāvokli neesmu.
Tāpēc nedaudz paštukojot par šo tēmu, nolēmu, ka es varētu darīt to, ko bērnu psihologi iesaka darīt ar bērniem. Ļaut sev izmēģināt pēc iespējas vairāk, lai tad arī saprastu ko un kā es vēlos. Profesijas izvēle prasīs noteikti arī kkādas zināšanas, tāpēc man priekšā ir garš mācību un izzināšanas ceļš.
Vēl esmu sapratusi, ka dzīvošana pašplūsmā nu ir novedusi mani līdz šim stāvoklim. Man nav pilnīgi un galīgi nekādas pašdisciplīnas. Ir tikai viena katru darba dienu no 8 – 18 esmu darbā. Tas ir pienākums. Pārējais viss kkā pats no sevis iegrozās un notiekās. Kkas uzpeld vai kkas vnk iešaujas prātā un līdz ar to viss arī notiekās. Viss tiek plānots pēdējā brīdi. Spontāni. Nava slikta dzīve. Patīkami ir izbaudīt to.
Pilnībā dzīvot pēc plāna ar baigo sevis disciplinēšanu es galīgi nevaru. Nu tad jau es nojūgšos. Vnk nevajag pārspīlēt ne ar pašplūsmu ne ar disciplinēšanu. Vajag mēra, ber to, manuprāt, neviens nav zinājis un gan jau es arī drīz nonākšu kkāda galējībā. Vēl ir tas, ka ir jāsparot man pašai sevi. Pieriebies komplekost. Kā jau teicu, redzu visus citus, tikai ne pati sevi. Ir variants. Palūrēt uz savu suni. Saka takš, ka suns ir saimniekam līdzīgs. Varbūt tad kko sapratīšu?
Vispār manī jau labu laiku mājo tāds optimisma miers. Nesatraucos par to galīgi. Lai gan šīs sajūtas man ir svešas man tās patīk. Cenšos ar tām aprast. Doma par sadzīvošanu ar šādu mieru mani iepriecina.
Nesatrauc mani pasaulīgās būšanas.