muldēšana

es tikko atcerējos, kā reiz kādam teicu, ka es nu birojā patiesi nestrādāšu, jo nespētu nosēdēt no vietas.
atslēga tam, kas varbūt ir tas, kas mani īsti neapmierina. sēdēšana un vietas.
tāpēc nedaudz pasēdēju un pafantazēju un sapratu, ka man ir jāiet varbūt kādu amatu mācīties, bet tādu amatu, kur ar rokām jāstrādā? kur nav sēdēšanas pie datora? kur ir fizisks darbs, jo no tādām lietām es reizēm jūtu ka gūstu baudu.
kaut vai tagad, kad esmu pabeigusi salikt rāmjos tās bildes es jūtu sevi patīkamu mieru un gandarījumu par padarīto. ko es nevarētu teikt, pēc tām darba dienām, kad esmu nosēdējusi pie datora un sarakstījusi visādus papīrīšus un vēl kko sēžot esmu sadarījusi.
jau kaut vai tad, kad mācījos vidusskolā un pa brīvdienām devos palīgā vienai firmai dāvanu saiņošanā, es jutu, ka tāda veida darbiņš man tīri patīkās. fizisks darbs. arī tad kad strādāju celtniecības firmā un man kādu laiku bij apmācībā celtniecības objektā, es reizēm pat ar lielāko prieku devos palīgā brigadierim vai palīgstrādniekiem segt mūri. mācījos siltināt māju. ar prieku es skraidīju pa objektu un meklēju ko tāds skuķis kā es varētu vēl padarīt.
kā jau kkad atpakaļ bij rakstījusi, tad varbūt man ir jāiet cauri profesijām un sfērām, lai izzinātu kas tad īsti būtu manas sirds tīkamais darbs. tagad laikam esmu kaut vai mazliet nojautusi virzienu. un protams, tas būs garš arī mācību ceļš.
pie tam sāku domāt vai patiesi pat mācījīties esmu devusies uz pareizo virzienu. atceros, ka tad, kad vēl pa objektu skraidīju, tad es patiesi bij aizdomājusies par došanos uz celtniecības koledžu, bet tas izpalika, jo patreizējā skolā biju jau iestājusies.
pie lienes krāsojot tai logu un sienas - es atkal guvu patiesu prieku no padarīta, lai gan bij makten pārgurusi un mans fiziskais stāvoklis nebij labākais, es tik un tā paliku un darīju, jo guvu baudu un gandarījumu.
tā paveroties atpakaļ un paskatoties uz visiem maniem padrītajiem darbiņiem, es ar prieku atceros tikai tos, kur esmu fiziski strādājusi vai arī tie laiki RAPCā, kad mocījām citus jauniešus :) tas RAPCā bij vairāk organizatorisks darbs, bet arī man tīkams.
tātad skaidrs - man vajag fizisku darbu. nu ne pavisam fizisku, bet tādu, kur manas rokas kustās nevis pa klaviatūras taustiņiem dauzoties, bet gan darot kko. ir kādi piedāvājumi?

esmu lepna ar sevi, ka šodien divas reizes esmu izdarījusi un pieņēmumus lēmumus attiecībā uz savu dzīvi neprasot nevienam par to vai būs pareizi, bet gan ar to saistītās personas informējot par saviem nodomiem un vai nav pretenzijas pret manu darbību.
mani pat nosauca par loģisku un saprātīgu būtni!! :D
tagad protams ir jāgatavojas sekām

šodien sāksim ar telpas sakārtošanu ap sevi, klausoties placebo un stephane pompougnac, un ik pa mirklim papīpojot un padomājot. pavisam slinki un laiski, cik es vnk esmu. bez stresa un domājot. varbūt kkas labs ienāk prātā.
telpa skaista, bet prasās pēc kkā sevis raksturojoša visā šajā.

pēdējā laikā no manis lien tādas lietas ārā par kurām es pati šokējos.
esmu kļuvusi sev par atklājumu.

Jau pēdējās pāris dienas manu prātu nomoka tikai viena lieta? Ko es vēlos darīt? Viss ir kārtībā izņemot vienu lietu, kas acīmredzot mani grauž no iekšienes un neļauj izbaudīt dzīvi un priecāties par notiekošo.
Vienā gudrā grāmatā lasīju, ka mazam bērnam ir jāļauj izmēģināt visu, lai tas spētu piegušā vecumā izlemt, kas viņam patīk un kas ne. Lai bērns apzinās savas spējas un vēlmes. Nevarētu teikt, ka mani vecāki uz to slinkoja. Sūtīja mani uz pulciņiem pēc skola. Esmu sapratusi adīt māku un man tas patīk. Dejot māku, man pat ir dabiska ritma izjūta un man tas patīk. Zīmēt patīk, bet pietrūkst pašas iztēles, tāpēc kopijas taisīt izdodas, bet ja pašai uz savu galvu kkas jāzīmē, tad tas beidzas ar neko, jo nezinu kur vilkt līniju un kā. Dziedāt neesmu mēģinājusi. Esmu gājusi korī, bet nu tas tā. Balss it kā man esot, tā daudzi man esot teikuši, bet noturēt toni nemāku un negribu būt par dziedātāju. Esmu gājusi teātrī, bet tā priekš manis ir pasaule, kur paslēpties un iemācīties labas lietas. Esmu gājusi estētikas skolā, kur modelēju, veidoju no māla, nodarbojos ar floristiku un nu jau aizmirsu ko vēl. Bet tas viss ko nosaucu ir tikai hobiji, ar kuriem laprāt nodarbotos pēc sūri grūtas darba dienas. Runa ir par profesiju. Tās man nav. Nav pat idejas ko un kā es vēlos.
Neesmu es nemaz tik veca, lai tagad jau startētu uz urrā, bet ja jau mani tas satrauc, tad ir kkas ar to jādara. Apmierināta ar patreizējo savu stāvokli neesmu.
Tāpēc nedaudz paštukojot par šo tēmu, nolēmu, ka es varētu darīt to, ko bērnu psihologi iesaka darīt ar bērniem. Ļaut sev izmēģināt pēc iespējas vairāk, lai tad arī saprastu ko un kā es vēlos. Profesijas izvēle prasīs noteikti arī kkādas zināšanas, tāpēc man priekšā ir garš mācību un izzināšanas ceļš.
Vēl esmu sapratusi, ka dzīvošana pašplūsmā nu ir novedusi mani līdz šim stāvoklim. Man nav pilnīgi un galīgi nekādas pašdisciplīnas. Ir tikai viena katru darba dienu no 8 – 18 esmu darbā. Tas ir pienākums. Pārējais viss kkā pats no sevis iegrozās un notiekās. Kkas uzpeld vai kkas vnk iešaujas prātā un līdz ar to viss arī notiekās. Viss tiek plānots pēdējā brīdi. Spontāni. Nava slikta dzīve. Patīkami ir izbaudīt to.
Pilnībā dzīvot pēc plāna ar baigo sevis disciplinēšanu es galīgi nevaru. Nu tad jau es nojūgšos. Vnk nevajag pārspīlēt ne ar pašplūsmu ne ar disciplinēšanu. Vajag mēra, ber to, manuprāt, neviens nav zinājis un gan jau es arī drīz nonākšu kkāda galējībā. Vēl ir tas, ka ir jāsparot man pašai sevi. Pieriebies komplekost. Kā jau teicu, redzu visus citus, tikai ne pati sevi. Ir variants. Palūrēt uz savu suni. Saka takš, ka suns ir saimniekam līdzīgs. Varbūt tad kko sapratīšu?
Vispār manī jau labu laiku mājo tāds optimisma miers. Nesatraucos par to galīgi. Lai gan šīs sajūtas man ir svešas man tās patīk. Cenšos ar tām aprast. Doma par sadzīvošanu ar šādu mieru mani iepriecina.
Nesatrauc mani pasaulīgās būšanas.