| Murgs kaut kāds. |
[Dec. 25th, 2012|01:14 pm] |
| [ | mood |
| | creepy | ] |
| [ | music |
| | Pulshar | ] |
Sapņi ir atgriezušies, varēja arī to nedarīt, tīri labi iztiku bez.
Šonakt redzēju detaļām bagātāko sapni. Parasti detaļu nav.
Tātad. Esmu kādu nogalinājis, tā arī nesapratu ko, bet tā noteikti bija sieviete. Paša galināšanas procesa sapnī nebija, bija tikai atmiņas kā es sadalu līķi ar kaut ko lobzikam līdzīgu un nobēdzinu savas mājas pagrabā (realitātē nekāda tāda pagraba nav, kā arī tāda elektroinstrumenta).
Uzrodas vietējais rajona ments, kas sāk izmeklēt nezināmās sievietes pazušanu un nez kāpēc esmu galvenā aizdomās turamā persona. Tā nu viš mani visādi tirda, nāk uz mājām un uzdod uzvedinošus jautājumus. Mana attieksme pret to visu ir sekojoša - nekādu sirdsapziņas pārmetumu, vienīgi strjoms, ka mani pieķers un uz ilgu ieliks cietumā, a uz cietumu negribas.
Tānu mēs ar to mentu stīvējāmies. Es vēsu sejas izteiksmi atbildu uz visiem jautājumiem un, vismaz pašam tā šķiet, veiksmīgi izliekos, ka neko par pazudušo personu nezinu. Tai pat laikā galvā grozās doma, ka līķi vajag pārvietot, jo agri vai vēlu viņi ies uz to pagrabu un atradīs.
Ments kārtējo reizi ir klāt. Uzrodas vēl viena darbojošās persona - mana kaimiņiene. Ments atkal uzdod jautājumus. Māzējos kā nu sanāk, kaimiņiene centīgi piepalīdz atmāzēties, tas man liek saprast, ka viņa ir lietas kursā. Tik neatceros, ka būtu viņai to stāstījis.
Galvā man maisās daudz domu, tipa, pieķers, nu pieķers, pēcāk, ņefiga nepieķers, šitas vietējais ments tak dumš kā zābaks. Paralēli atceros par to lobzikveidīgo priekšmetu un cenšos atminēties, kur es to nogrūdu. Scuka ments pēkšņi rada manī sajūtu, ka viš māk lasīt manas domas, jo jautā - kādas šķēres jums ir (šķēres, jo tas lobzikveidīgais bija arī kaut kas uz šķēru pusi). Fak fak fak, iet man cauri galvai. Pa to laiku, kaimiņiene atbild - kā kādas? tikai skārda, parādīt? Tas mentu nomierina un viš taisās uz promiešanu.
Dīvaini, tas ments pie mums tā normāli ietusēja, atceros, ka sēdējām visi trīs ar kaimiņieni uz dīvāna skatījāmies tv, dzērām tēju utt.
Pēkšņi man zvana telefons. Zvana sena paziņa un ļoti norūpētā balsī jautā - kas tur ar to literatūras skolotāju? No tā man top skaidrs, ka arī viņa zin manu noziegumu, ka literatūras skolotāja ir kospiratīvs apzīmējums tam līķim. Tas man uzsit asinis, ments vēl nav prom, viš ir blakusistabā. Es saprotu, ka viņš nedrīkst redzēt manu satraukumu. Kļuvu dusmīgs, nikni atbildēju paziņai, ka nesaprotu par ko viņa runā un vispār atpišas. Nolieku klausuli, bet dīvainā kārtā dzirdu, ka viņa savam piegulētājam saka, ka stilīgi, ka man un tai paziņai ir šāda kopīga lieta. No kā es saprotu, ka viņa ar kādu pagātnē ir nogalinājusi, veiksmīgi tikusi cauri bez soda.
Šis nelaimīgais zvans mani iedzen pavisam lielā strjomā, jo man ir skaidrs, ka mana kaimiņiene ir pastāstījusi paziņas piegulētājam par manu noziegumu, viš savukārt paziņai. Un ja tā paziņa, dura jobanā, man ito pa telefonu, tad ir skaidrs, ka dirsā ir, neko man neizdosies noslēpt.
Un tad es pamodos. Kādu brīdi nācās sev stāstīt, ka nevienu neesmu nogalinājis un varu atslābt.
Dīvaini, zinu, ka sapņa vidū biju pamodies uz brīdi un arī skaidroju sev, ka neesmu nevienu nogalinājis un nav ko strjomīt, aizmigu, sapnis turpinājās. Tikai bija pamainījušās detaļas.
Detaļās neieslīgsim, tāpat es te gari un murgaini to visu.
Fui, negribu tādus sapņus, būs nepatīkami nākamreiz iet gulēt. |
|
|